mani piespieda (stingri palūdza) ierasties uz labdarības tētuku saietu. jāiet pirkt kleita un kurpes, shit.

nerauj man laukā sirdi - man jāiet spēlēt badmintons.

ai, es nokautrējos. tā bija duma bilde. un veca.

nujā, cilvēkam ir stāsts, bet pēctam viņš apkarina to stāstu ar smagumu, lai kaut kāds editors viņu paņemtu uz svara.

un tagad es zinu kā būs - visu nakti domāšu par ēdienu, un rīt no rīta braukšu un ēdīšu visu, ko pa nakti būšu izdomājusi. es nesaprotu kāds lietuvēns mani atturēja paņemt kaut ko vakariņām. un tagad varu tikai sevi konfrontēt ar bailēm nakts vidū kaut kur braukt meklēt ēdienu. man jau liekas, ka matu gumija ož pēc vīnes desiņām ar kečupu, sinepēm, baltmaizes doniņu.. AIZVERIES!

šito es jums neesmu stāstījusi: šādi izskatās mans liktenis, kurš dzinās man pakaļ pa aoyama gatvi, kliedzot: piedod, man! piedod, man!

reku, arī pats stāsts par Likteni gadu atpakaļ no citas dienenes:
( bija tā )
viss beidzās ar to, ka viņš mani noveda līdz asarām un
šito jau visi zina

es tikai nupat sapratu, ka par lielāku naudu var nopirkt labāku spilvenu.