manā frendlistē kāds vakar ir uzcepis un apēdis ezi!

saraudājos tāpēc ka māmiņdiena, tāpēc ka forests gamps un tāpēc, ka es visu izdomāju.

plikus ūdoniņus ar ūdentiņu..

tak no rīta jau pusmiedzī, laikam tad, kad man tas modinātājs zvanīja, kuru es tipa nedzirdēju, man rādījās vārdi - teksts, sastāvošs no ārkārtīgi skaistiem vārdiem. es zinu, ka tie bija salikteņi, un apmēram jūtu tos uz mutes tausti, kā viņi tur viļājās un stumdās, kā viņus izrunājot sīc balzene un kā to latviskā smagme dobji atsitās augslējās, un kā tos iesūc nāsis un tie izskan simtu ērģelēm kaut kur pierē un pie deniņiem, bet pašus vārdus es neatceros. tas nospiedums ir līdzīgs erotiskam sapnim - tas ir ticams, ka tādi vārdi ir, ka tādi var pastāvēt, vienkārši viņu vēl nav, un tas dod baigo cerību, ka viņus vēl var radīt, ka valoda patiesībā ir milzīga un bezgalīga, vajag tikai palaist grožus un gaumi.
es zinu, ka tur dominēja o un ļ un m burti, vismaz viens no vārdiem tāds bija. puse tam bija ļoti skaista un tēlaina, bet otra ir kā slikta, bet kopā - spēcīgi. nu, kaut kas tāds kā "mošķumatrozis" vai "guļamlīme", vai "aortukombinācija", vai "taromakroventilācija", vai "epilomētra", vai "ļotimīlu".

jau otro dienu klausos GYPSY KINGS, saproties? :) un izpildu dumjas kustības ar elkoņiem kā skrienot, tipa. volāre oh oh, cantare ohohoho!

un vēl es nezinu, ko iesākt - viens no spēcīgākajiem japāņu fotogrāfiem pats piekrita uz sarunu. es gan neesmu žurnālists, bet nu es varētu to sarunu pierakstīt. bet stulbums jau tāds, ka Latvijā tas nevienu neinteresē. tulkot uz citu valodu? krievu?

nure, papukstēju, pastenēju - veselu lapiņu pierakstīju. angliski, nejau japāniski. tagad drīkst līst atpakaļ gultā un lasīt haikas?

(es te kaut ko arī padzēsīšu pa laikam)
šausmīgi rūc dators. un ūdoni brokastīs nav labākā izvēle.

rakstīšu šodien visu vienā ierakstā, lai jums netraucētu lasīt visus tos komiksiņus un ziņu portālu izvilkumus.
nē nu izdomāt ir viegli (esmu izdomājusi jau 3 gab!), bet sākt darīt - oioioi. sevi mierinu ar domu, ka šī nav neko nedarīšana, bet domāšana, kas pašlaik notiek. nē, nu rakstāmo daļu es uzrakstīšu, un tad gaidīt tālāk uz brīnumu?
sviessssts.

nuvo, sākās jau atkal. sitmannost. 3 h atpakaļ bija jābūt autobusā, un šobrīd jau bija jāpusdieno šibujā, un jāiet uz foto veikalu. a, es tikko pamodos no saldākā miega. pat sirdsapziņas pārmetumi vēl guļ.

rīgā laikam jauni joki, kurus es nesaprotu.

man liekas, ka esmu cilvēks ar ļoti mīļu un gaišu agrīno bērnību, bet tumšu un baiļpilnu vēlīno. tāpēc tā svārstos tais emocijās. un joprojām jau tas viss tā - nekad nav pa vidam, vienmēr ir ļoti.