UV viļņi pamazām neitralizē pēdējā laikā iekrājušos vaibstus. gan drūmos, gan priecīgos. seja izskatās nepamodusies un ne-klātesoša. iedzēru zāles un aizgāju uz laboratoriju. pa ceļam atsēdos uz saules bateriju lidaparāta. tas kādam laikam te doktordarbs, bet neizskatās pēc lidotāja. noskanēju karti, izleca atslēdziņa numur15. laboratorija bija tukša un krēslaina, pie griestiem piestiprinātas karājās 8mm lentas strēmeles. piesēdos pie pirmā maca, kas ar aizdomīgu skaņu sāka grauzt manu datu disku. ieslēdzu arī otru macu. abi ilgi domāja. es piegāju pie pelēkā ar metāla stīgām nostiprinātā balkona, un nesapratu - mēģināju izvilināt vai apturēt asaras. pa taku no meža nāca pamatskolnieki. laikam ekskursijā uz zinātnes parku. visiem vienādas, lakotas adidas somas. izskatījās smagas. pamatskolniekiem tās vienmēr ir smagas. patiesībā es neatceros sevi bez somas. tās reizes, kad izdodas visu salikt kabatās, liekas kā brīvdienas - ej svilpodams pa ielu, līdz vienā brīdī saproti, ka tev nav balasta, ne arī navigācijas sistēmas, nekāda satelīta, kas kontrolētu un rādītu virzienu..
man liekas, es tomēr mēģināju asaras apturēt.