tikko sākās mana jaunā dzīve kalnos, ķiršu dārza ielokā, lielā gaišā istabā bez skaipa, divriteņa un segas.

bet nu labi, te dzīvošot arī Ayumi. tā apaļīgā, kam parasti īsi šorti, liela soma un sarkanas zeķubikses. kamēr pusaizmigusi gaidīju hallē, garām aiznesās 4 gadus veca meitene parandžā ar kamieļa galvu uz kātiņa.

vakarnakt nenāca miegs. sākās viegli karuseļi no pain killeriem. un ar joni nogrima pazemē depresija. un galvā grozījās vārds "envie" - tādā ziņā kā milzīga vēlēšanās un gribēšanās, kas teju robežojas ar skaudību, cik nenormāli gribējās būt.

uzvilku zekes, reituuzenes, shortus, 2 kleitas, 3 maikas, jaku un paklaaju lakatu, bet zem galvas paliku visu velju. tik un taa nevar paguleet - puush.

ieshu pablisinaashos spogulii. filmas ari nelauj kachaat.

mazlietīt pademolēju šejienes kārtību: lampu uz zemes, matraci liidz internetam, galvu zem galda. man te savs fen shui, taa teikt.

no 7iem ierakstiem 3os ir minēti šorti.

mani izdzina uz citu istabu, 2 x mazaaku, bet toties ar segu.

nu jaa. zelta apartamenti. zelta būrītis. a, putniņš kā nedzied, tā nedzied.

tagad man liekas, ka te viss ož pēc hlora. un neliek mieru jautājums - kāpēc griestos iestrādāts 30 cm diametrā skaļrunis. un kāpēc es esmu te, istabiņā ar zeltītām sienām, bronzas aizkariem un ar tik greznu dūnu segu, ka mana kokvilnas ķeļņaška nobāl. un tā dezinfekcija. tā dezinfekcija.