ir. atradās adītais.

tikko nosūtīju vēstuli uz japānas laukiem ar tekstu: lūdzu palīdziet, man nav, kur dzīvot. tā ir vieta, no kuras sākumā lepni atteicos, paziņoju, ka izskatās pēc psihenes un izolēta kā kolonija, bet pašlaik es lūdzu, lai man tur atvēl stūrīti, pat gribu tur dzīvot, kur nav ne veikalu, ne transporta, tikai tukša, aprīkota laboratorija rokas stiepiena attālumā.

nesaprotu - mātes attieksme pret mani ir kā pret slimu cilvēku vai tā ir mīlestība. apstaigāju visus četrus logus - aiz katra ir cits gadalaiks: sniegputenis uz ziemeļiem, rāms, mīksts sniedziņs uz rietumiem, austrumos līst lietus, bet dienvidos - kluss.

es nevaru paklausities muziku. un vispar loti daudz kas liekas svešs.

es te sēdēju pie palodzes un lūdzos mazlietiņ siltuma
un tad vētra pārgāja un uzreiz iespīdēja saule
un liekas - gan pa ziemeļu, gan rietumu, gan austrumu, gan dienvidu logu reizē.

es gribu nest, sist un skanēt.

citreiz tā liekas kā kad es zem trula smaidiņa slēptu savas krīzes, kas man principā aizņem tikpat daudz laika, cik dažiem darba stundas nedēļā.
nu, ko tur slēpt īstenībā - es gruzos uz pilnu slodzi, pat ar virsstundām. bet arī gandarījuma sajūta nav sveša dažreiz.

"gruzīšanās" formula ir pavisam vienkārša - to, kas ir pašlaik, iztēlojies kā mūžīgu un nebeidzamu, un "gruzons" tevi pārņem. dažreiz tas pārņem gan tikai tad, kad iztēlotais mūžības moments beidzas. un ted rezultātā.. nākas atzīt, ka nemaz nezini, kuram no laikiem dod priekšroku. un arī pārņem gruzons.

bet tagd es gribu uz kafejnīcu - būt rīgā nozīmē iet uz kafejnīcām.
rīgā dzīvo dažādi cilvēki - ir tie, kas kafejnīcās sakrusto kājas un manierīgi žetikulē un ir tie kas uzkumpst ar abiem elkoņiem uz galda un skatās caur pieri. kādreiz vieni gāja uz kafejnīcām, otri - dirnēja gar kulinārijas letēm. un kādreiz figurēja vārds proletērieši. tagad viss vienā putrā un nevienas manieres neko neizsaka.

tā ir tāda vieta, kur blūzmeņi iznēsā pastu. tā ir pavisam ačgārna pasaule.
ne tādā ziņā kā japāna, kas ir aptuveni apgrizti proporcināla rietumu loģikai, bet vēl pavisam cita ass.

zin'kā es te ierakstu? nokāpju lejā, pavirinu ledusskapi, neko neatrodu, uzkāpju augšā ierakstu, paskatos pa logu, atkal eju uz ledusskapi. un tādā garā.

būtu man cigaretes, vispār varētu noveles rakstīt.

bet es nevaru iet uz kafejnīcām, jo tur ir tādas oficiantes, ka gribas viņas aiz matiem raut un pret zemi sist.