šonakt ļoti vajadzēja pierakstu blociņu, jo naktī beidzot kaut kas... nav jau tā, ka šņabis manī atvērtu ieslodzītu otru cilvēku, jo tas cilvēks jau sen nav iesprostots un brīvi staigā pa ķermeni un godīgi liekas pie miera. tieši otrādi - es pat to cenšos ieslodzīt. bet šņabis atvēra dažas aiztaisītas sarunas un sasildīja plaukstas. un šņabis patiesībā bija tikai iemsls palikt ilgāk tur, kur ir labi un nenobīties.
un no līksmes savukārt naktī beidzot bija, ko teikt, tikai tagad vairs ne pusi neatceros un nav arī tas atrātums tikai nostaļģiska pieredze par pagājušo nakti, kurā mēs slīkām un vajadzēja kliegt pēc palīdzības. saķērušies cieši kopā jutām, kā pamazām noplok plosts un lēnām sajutām kā krītam uz zemākā no dibeniem. uz pšas zemes grīdas. un es naktī kliedz - mēs grimstam, mēs grimstam, bet nejau, lia sauktu pēc palīdzības, bet aiz sajūsmas, ka mēs esam kopā un drīz būsim sasnieguši zemi un nositīsimies, sasitīsmies milijons gabalos. es smējos un joka pēc skŗeju pēc pumpja lai nedaudz vēl piepūstu mataraci un skatījos augšā uz triumfa arku, un iekrampējos vēl ciešāk rokā. un tad paklāju maums abiem apakšā lakatu un mēs gulējām cieši pie aukstas aukstas zemes. trešajā stāvā, kautkur. ar izkaltušām mutēm.
iepriekšējā naktī bija līdzīgi arī bez šņabja. man gribējās celties naktī augša un teikt, ka esmu šausmīgi iemīlējusies. un tāpēc man liekas, ka es atkal dzīvošu. varētu pat apraudāties.