***
2008.2.04. | 11:13
Vispār jau es varēju uzrakstīt „14 h Šeremetjeva lidostā”, bet tas izklausās savādāk, nekā es jūtos trīspadsmitajā stundā, kad šo te rakstu, sēžot uz kāpnēm. Jo 14 h jau nav nemaz tik daudz, izņemot gadījumu, ja šīs 14 h seko pēc negulētas nakts, 3 h vilcienos un 10 h pārlidojuma pāri visai Eirāzijai
Cerēju, ka ērtā loundžā vai pie interneta kaut kā tās stundas nolauzīšu – aplauzos ieraugot realitāti. Aiz gariem swarowski kristālu un bvlgari labirintiem, Maskavā izrādījās ar loundžiem pagalam trūcīgi un retās uzgaidāmās sēdvietas jau bija pilnas.
Otrajā stāvā koridorī nometušies uz ceļiem vai kartoniem nīkoļoja visdažādāko tautību tranzīta upuri. Es iekārtojos starpkādu skandināvu ģimenīti un meditājošu ķīnieti, kurš likās tur sēžam jau gadiem. Izklāju jaku un džinsenes, paliku pagalvī datoru un padusē fotosomu, aizsēju acis ar strīpaino maiku un lmēģināju atslēgties. Neizdevās – koridora galā auroja kaut kāda aziātu skolnieku ekskursijas grupa, skraidīja garām. Lai arī japāna mani pieradījusi gulēt uz kailas grīdas, tomēr es grozījos, jo nevarēju nekādi noguldīt savu stīvo sprandu. Mēģināju palikt mangu grāmatu, jakas stūri – nogurums bija galējā stadijā, bet miegs nenāca. Aizsēju ciešāk acis, sakrustoju rokas uz krūtīm un suģestēju sevi uz atslēgšanos. Iespējams kāda murgaina pusstunda miega man arī sanāca. Garām staigāja cilvēki augstpapēžu zābakos un zamša botēs un nicīgi skatījās uz guļošajiem. Vienā brīdī dzirdēju sarunu, kas norisinājās man aiz muguras starp ķīnieti un lidostas darbiniekiem, kas beidzot iežēlojās par nabadziņu un mēģināja viņu pierunāt aiziet ko apēst, piedāvājot kādu ēdnīcas talonu, pa kuru varēšot dzert tēju, cik uziet. Ķīnietis aizgāja.
- tam ješče vot eta ģevuška ļežit uže časami ka mertvaya
- tože kitaika?
- Ņet, kažetsa naša
- Ješče dišet, možet razbuģiķ?
- A gģe ei ģevatsa? Vse kresla zaņati uže. Pustj spit..
Es tomēr pamodos, paskatījos apkārt – koridorī vairs neviena nebija. Ar velajiem reisiem bija aizlidojuši gan skandināvi, gan melno cilvēku ģimenītes. Pārnāca ķīnietis – es piecēlos.
- you look damn tired, you should go to get some sleep on the chair, - viņš mani uzrunāja aizdomīgā Londonas akcentā.
- Aha.. es nostreipuļoju lejā.
Mēģināju ierīkoties uz krēsla, bet man sāka piesieties kāds no pašpārliecinātības un veselības plīstošs vācietis, kas, acīmredzot, gaidīja Pekinas reisu, lai dotos aplaimot Āziju ar savu ārieša sēklu. Viņa viskija pudele jau gandrīz bija piebeigta un skaidrība par to, kurā pasaules malā viņš atrodas -arī. Es piecēlos, gāju meklēt kādu citu stūri. Atradu dzelzs krēslu rindu un drebinādamās pagulēju atlikušās 3 caura miega stundas uz tās, nolādēdama japāņu ceļojumu aģentīti Saiko Šizo, kura man nopūdelēja pārsēšanos.
Cerēju, ka ērtā loundžā vai pie interneta kaut kā tās stundas nolauzīšu – aplauzos ieraugot realitāti. Aiz gariem swarowski kristālu un bvlgari labirintiem, Maskavā izrādījās ar loundžiem pagalam trūcīgi un retās uzgaidāmās sēdvietas jau bija pilnas.
Otrajā stāvā koridorī nometušies uz ceļiem vai kartoniem nīkoļoja visdažādāko tautību tranzīta upuri. Es iekārtojos starpkādu skandināvu ģimenīti un meditājošu ķīnieti, kurš likās tur sēžam jau gadiem. Izklāju jaku un džinsenes, paliku pagalvī datoru un padusē fotosomu, aizsēju acis ar strīpaino maiku un lmēģināju atslēgties. Neizdevās – koridora galā auroja kaut kāda aziātu skolnieku ekskursijas grupa, skraidīja garām. Lai arī japāna mani pieradījusi gulēt uz kailas grīdas, tomēr es grozījos, jo nevarēju nekādi noguldīt savu stīvo sprandu. Mēģināju palikt mangu grāmatu, jakas stūri – nogurums bija galējā stadijā, bet miegs nenāca. Aizsēju ciešāk acis, sakrustoju rokas uz krūtīm un suģestēju sevi uz atslēgšanos. Iespējams kāda murgaina pusstunda miega man arī sanāca. Garām staigāja cilvēki augstpapēžu zābakos un zamša botēs un nicīgi skatījās uz guļošajiem. Vienā brīdī dzirdēju sarunu, kas norisinājās man aiz muguras starp ķīnieti un lidostas darbiniekiem, kas beidzot iežēlojās par nabadziņu un mēģināja viņu pierunāt aiziet ko apēst, piedāvājot kādu ēdnīcas talonu, pa kuru varēšot dzert tēju, cik uziet. Ķīnietis aizgāja.
- tam ješče vot eta ģevuška ļežit uže časami ka mertvaya
- tože kitaika?
- Ņet, kažetsa naša
- Ješče dišet, možet razbuģiķ?
- A gģe ei ģevatsa? Vse kresla zaņati uže. Pustj spit..
Es tomēr pamodos, paskatījos apkārt – koridorī vairs neviena nebija. Ar velajiem reisiem bija aizlidojuši gan skandināvi, gan melno cilvēku ģimenītes. Pārnāca ķīnietis – es piecēlos.
- you look damn tired, you should go to get some sleep on the chair, - viņš mani uzrunāja aizdomīgā Londonas akcentā.
- Aha.. es nostreipuļoju lejā.
Mēģināju ierīkoties uz krēsla, bet man sāka piesieties kāds no pašpārliecinātības un veselības plīstošs vācietis, kas, acīmredzot, gaidīja Pekinas reisu, lai dotos aplaimot Āziju ar savu ārieša sēklu. Viņa viskija pudele jau gandrīz bija piebeigta un skaidrība par to, kurā pasaules malā viņš atrodas -arī. Es piecēlos, gāju meklēt kādu citu stūri. Atradu dzelzs krēslu rindu un drebinādamās pagulēju atlikušās 3 caura miega stundas uz tās, nolādēdama japāņu ceļojumu aģentīti Saiko Šizo, kura man nopūdelēja pārsēšanos.