nevaru ne īsti ieēst, ne pagulēt, ne parakstīt.. neko. vienkārši te raudu, te smejos. staigāju pa gaisā novilktu robežu un drīz būšu jau galā.

ir 8 no riita. skatos "tokyo twilight" - grandiozu grieķu traģēdiju vidusmēra japāņa niecīgajā pasaulītē. pāris stundiņas godīgas dzīves pieputējušas nolemtības 50-to gadu Japānā. mazliet nabadzības, mazliet pamestu vīru, mazliet nedzimušu bērnu, mazliet piekautu sievu, mazliet slimību un mazliet pašnāvību. tas viss atspoguļots labu cilvēku lielajās, skaidrajās acīs.
interersanti.. saņemšos šodien iziet laukā? vakar nesaņēmos.

un luuk arii slavenaa dziesmina par melonu piiraagu, ko atskano uz griidas nolikts magnetofons manaa piemaajas veikalaa:
http://www.youtube.com/watch?v=3OOwJPDQvPM

dziesmina ir par to, ka "pupu piiraagaa ir pupas, bet melonu piiraagaa melones nav; karee piiraagaa ir karee, bet melonpiiraagaa nekaa nav; man visplabaak patiik melon piiraags, jo tur [diemzheel] nekaa nav!"

jūs brīnāties, kāpēc tas ir svarīgi? tāpēc, ka tajā ir visa Budisma mācība.

man ir komplekss par to, ka man uz galvas ir shausmiiga matu pachka. un dziivojot ar kaadu kopaa, vislaik visur ir mani mati.

hei laililailiali hey laililaili lūŪ!

mēs aizgājām sirojumos.

tikko atskārtu, ke es jau veselu gadu te koķetēju.