īsumā:
nakti negulēju, jo man uznāca paranoja, ka es nomiršu un aiz manis nekas nepaliks.
līdz nākamajai nedēļai ir jāuzraksta scenārijs japāņu valodā. tikpat labi man to varētu palūgt uzrakstīt binārajā kodā.
šodien lekcijā sēdēju ar tulku, kas man pusbalsī atreferēja to, par ko profesors meditēja. tas bija liela auguma, domīgs japānis, kas izlikās zinām visu.
es aizdomājos par to, kā vislabāk attēlot kinematogrāfā sēdēšanu pie datoriem.
viņš teica, ka te ir japāna, nevis ķīna - tāpēc filmā nepieciešams japāņu point of view. un skrituļslidas nav japānas īpatnība, bet ķīnas.
precīžāk, tulks ierunājās katru reizi, kad es uz lapas malas sāku zīmēt zaķīti.
un jā - būt par antropologu un dzīvot ar iezmeiešiem kakainā jurtā salīdzinoši ir tīrais nieks.

pēctam parunāju ar vienu raudošu draugu.
vēl uzzināju, ka Mailzam vakardienas ballīte beidzās atmostoties taksī bez zobiem. pats neko netacerās.

man katru rītu ap saullēktu ir lampu drudzis.
pēctam esmu jau pilsētā un tā vairs neesmu es.