vakar atvadījos no Lūka. viņš ir tikpat destruktīvs kā austrāļu kino, un tomēr - man tuvākais cilvēks in Pacific. patiesība bija diezgan skaudra - viņš brauc mājās mirt, kamēr es šeit palieku dzīvot.
es negribu mirt.

biju krēslā pie upes un nobijos.. no tā plašuma, no tām debesīm, no tiem pretējā krasta stadioniem un tām tūkstošvatu spuldzēm, slūžām, tukšuma, dūkoņas un miera, tukšiem skrejceļiem, no tā skaistuma - no tā, cik ļoti tas izskatās pēc tā, ko es personīgi uzskatu skaistu.
"tukšuma" vairākkārt, jo pietrūkst sinonīmu - iztrūkums? neklātbūtne? nu, tas, ka nav tas, kas ir. un ir tukšums.

stadionu lampas mani izbrīna vairāk par debesu spīdekļiem. cilvēks vispār sasit kosmosu un Dievu vienos vārtos ar ikeas mēbelēm.

tiš.. bļ