es tulit nomirshu, cik man ir slikti.

nevajag ne sēnes ēst, ne šādas - ne tādas, neko. pietika ar vienu prezentācijas vīna glāzi un pēctam vienu kompānijas alu. laikam pie vainas tas, ka esmu slima, turklāt atsākusies migrēna šosezon. [es tūlīt vemšū!]
vai arī tas, ka salāti, kurus gatavoja minūtes 20 nebija lielāki un sātīgāki par bērndārznieka lapu salātiem smilškastē. turklāt esmu kļuvusi imūna pret pretsāpju līdzekļiem. tagad ir visi nelabumi kopā, tā ka nesaprotu stāvēt vai gulēt - sāp galva un gribas vemt ikvienā pozīcijā.

es nemaz nemērkaķojos Tev pakaļ, Skuka!
tiešām nav labi, nemaz.

ir tieši tik sūdīgi, lai varētu sākt rakstīt grāmatu par savu gadsimtu.

ak, ja vien varētu aizmigt un miegā neaizrīties ar savu vēmienu!

izstāde par arhitektūru fotogrāfijā bija liela, balta un tukša - man patika. Candida Hofer neatnāca, bet Oliver Boberg bija bezgaumīgas brilles, lai gan pats baigais koķete, bet bez humorizjūtas kā jau vācietis. kanapē kumosiņi uz dzelzs adatiņām izskatījās saldi, bet bija sāļi. eh, kā viņam izstiepās ģīmis, uzzinot, ka arī Hatakeyamam ir modeļu sērijas.

uz baltās sienas fona varēja pamanīt, ka baltās sienas Kandidas fotogrāfijās ir rozīgas, par ko Olivers nosprauslājās.
- viņa taču ar to arī ir īpaša, ka nedzēš laukā cilvēcību, - teicu Oliveram, kurš fotografē tikai paštaisītus modeļmāju kornerus.

Kandida:

Olivers:

cibas lietošana mazliet atgaiņāja nelabumu, bet lasīšana pat uzvedināja uz vēl pāris miega stundiņām. tagad sapratu, ka tas sliktums laikam no saulainās dienas un anticiklona tomēr, nevis glāzes rūgstošā dzēriena. strādāju ar sevi un pareizu elpošanu un pierakstu savu aizraujošo slimības vēsturi.

nu, ar visiem šitiem paraceptamoliem točna var drīzāk saslimt nekā izārstēties. kādreiz gan, vot tie tik bija painkilleri.. eh.

es esmu melnā puķīte.

saņēmu ielūgumu uz Balto Nakti Parīzē : "C'est ce samedi - et c'est une nuit blanche dans un pays sali." /tulk. - tas būs šo sestdien, baltā nakts vienā netīrā zemē/