piecēlos 9os ar kaut ko. uzliku vārīties kafiju, aizgāju pēc siera konditorijas, kas man patīk, jo ir salda un mazliet sāļa, turklāt reta. pielēju, kafijai pienu, ieslēdzu mūziku un skatījos uz logu, kuram nevar redzēt cauri - skatījos, kā līst.

domāju par kinematogrāfa iespaidu uz sāpēm un otrādi.

ļoti sagribējās parunāt ar mammu, bet viņa vēl guļ.

pirms došanās laukā uzvilku rudens jaku, iebāzu rokas kabatās un tās bija pilnas ar lidmašīnas biļešu atlūzām un samurcītām salvetēm, ko lidostā pieraudājām.

šokolādes gabaliņš garšoja pēc Francijas. pēc šīs valsts labākās daļas.

ja atklātos, ka neesmu un nekad neesmu bijusi Japānā, es tak' būtu pelnījusi ordeni no šīs valsts par labāko fikciju, ne?

kafiju vispirms dzer Japānā, pēctam tikai pārējā pasaulē. kurš putniņš agri ceļas, agri dabon cigoriņus.

smalki norakstīt savu bezmiegu uz citu kontinentu?

japāņi ir iepirkuši un tur inkubatoros intelektuālo materiālu no visas pasaules.

es nu iešu gulēt, nododu stafeti marabou.

bet pirms tam sarīšos paraceptomolu. ir taču rudens.

somebody somewhere said "love is is a prison!"

tikko pamodušos, uzreiz bombardē ar Godāru.