holy shit! sākās mācību gads - tobiš, sākās čakarēšanās ar dezinformāciju. celšanās agri no rīta un pēdējā brīža atklāsmes, ka nekur nav jāiet, jo skolotāja nav uz vietas. es tagad esmu apvainojusies uz visu japāniski runājošo pasauli un gulēšu un necelšu tel, lai vini ieskrienas.

nu labi, tam ir arī skaidrojums - skola visu tiktāl ir pārnesusi visu netā, ka nespēj palaikam izpildīt pēdējo akadēmisko atavismu - klātbūtnes pierādīšanu ar parakstu (šai gadījumā katra personīgo zīmodziņu). un tad medī viens otru rokā kā kādu brīnumu..

mēs esam skumja tulkotāju un analītiķu paaudze, kam lemts uzdot daudz jautājumus un sūri mācīties, lai spētu saprast paši savus bērnus - vienīgo paliekošo rezultātu, ko atstāsim aiz sevis"

kad padzīvo Āzijā, visi tie zilacainie blondīņi liekas vienādi :)

šodien ļečīju vienu grimstošu japāņu poliglotu, pārnācu mājās kā banālu aforismu vācele

le coucou

raksta ar tādu aizrautību - kā jau cilvēks, kas tikko sācis dzīvot

beigās saliek pieturzīmes, lai izraibinātu tekstu

zelta sietiņš

aiznemtam telefonam balsii ir kaut kas taads.. patiesībā visu arī pasaka tas signāls.

kad es iznācu no tualetes hallē, viņš man draudzīgi uzsmaidīja un mēģināja uzsākt sarunu. mēs protams būtu varējuši tālāk kopā arī iedzert līdz rītam un papļāpāt no sirds, bet es nespēju pardabūt pār lūpu nevienu komplimentu par viņa neizdevušos uzstāšanos, tāpēc izlikos, ka nerunāju franciski, vairākas reizes paklanījos kā japānis un notinos prom. piedod, Laurent!

bet patiesībā tas ir godam, ka ka tiek galā arī ar izgāšanos un mēģina atkārtoti uzstāties ar to pašu neizdevušos projektu, jo ir apņēmies pamēģināt ko jaunu, paeksperimentēt pats ar sevi utt. to varēja viņam pateikt.. nu, no manis to laikam nebūtu gribējies dzirdēt.

sveikā izies tie mākslinieki, kas neko nedarīs.