Tokijas 20. starptautiskā kinofestivāla programma izskatās lieliska, bet mani pārņem nelabums iedomājoties, ka to visu skatīšos viena pati, noslēpusies mīkstā krēslā pie milzīga ekrāna, tumsā starp svešiem cilvēkiem, un man nebūs pat kam pačukstēt savu sajūsmu.

ps nevienu negribu redzēt

pēdējā laikā dzeru evian nevis volvic, jo evian ir atlaide. salīdzinoši ar volvic, tas liekas kā limonāde - pārāk daudz kalcija garšas, kas arī bija iemesls tam, kāpēc iepriekš izvēlējos pieticīgāko volvic, kurā ir gandrīz 8 x mazāks kalcija daudzums, bet lielāks hlorīdu un nātrija saturs, kas pozitīvi iespaido centrālo nervu sistēmu, un silīcija bikarbonāti. Volvic jūtama vulkāna garša, kas asociējas ar rāmo, bet enerģētiski uzlādēto Overņas reģionu pašā Francijas sirdī. evian sniegotie Alpi mazāk atbilst manam temperamentam.
diemžēl arī volvic ir savi mīnusi - man liekas, ka tas ātrāk atdziest nekā evian, turklāt - kas nav mazsvarīgi - evian ir vieglāk noņemt etiķeti, jo kad sviež ārā pudeli, tā ir jānodīrā kaila. turklāt evian viennozīmīgi ir daudz iespaidīgāks Mg cipars, kas ir viens no svarīgākajiem elementiem, kas nepieciešamas cilvēka - tieši cilvēka ķermeniskās daļas - veselībai - muskuļiem, kauliem, sirdij, asinsspiedienam utt.
tad nu tā kā patreiz ir atlaide, dzeršu evian. iespējams, tas var radīt izmaiņas manā garastāvoklī.

vispār jau novēroju dīvainības savā uzvedībā - šodien gulēju no 12 rītā līdz 12 naktī, kas ir slikts rādītājs ne tikai no cīruļu, bet arī pūču skatapunkta. šajās 12 miega stundās paspēju atbildēt dažus mailus un 1 x pabrokastot. atlikušajās 12 stundās spēju vien pārdzīvot par nokavēto dienu un atvainoties visiem, kam biju pa miegam sūtījusi mailus. ilgu pārdomu rezultātā tā arī nenoskatījāmies ne vienu filmu - esmu nolēmusi atkal pievērsties kino - domāju pat izvēlēties priekšmetu "masters of cinema. advanced" sestdienās. žēl vienīgi, ka noklausījusies šo kursu es neiemācīšos tik gudri runāt kā kino kritiķi, jo es īsti nesaprotu japāņu valodu, taču tik un tā uzskatu, ka tas rezultēsies atkal jaunā valodas hibrīdā, blakus tiem dažiem, kas jau rotā manu smadzeņu telpu.
bet runājot par novērotajām dīvainībām.. gaužām eklektiski: ļauju sienāžiem, zirnekļiem un odiem brīvi pārvietoties pa savu istabu (as far as viņi nekož) - logs pastāvīgi stāv vaļā, bet ārkārtīgi baidos no mikrobiem, tāpēc katrreiz, kad pieceļos no grīdas un dodos uz virtuvi vai vannas istabu, paņemu stūrī nolikto dezinfekcijas smidzinātāju. vienvārdsakot, daru visu iespējamo, lai tikai nedarītu to, ko vajadzētu. turklāt kopš kritiena, joprojām stipri sāp kreisās rokas locītava, kas man apgrūtina peles lietošanu un arī, lai drukātu, to nepieciešams cieši nosiet ar elastīgo.

[domāju - varbūt citādāks notikumu izklāsts piesastīs jaunus draugus manam blogam]

nav tā, ka man būtu pastiprināta interese par Āziju - tikai tik daudz kā par vietu, kur dzīvoju. nu, tikai tik daudz kā skepse par Eiropu kā vienīgo patiesību.

jūtos labi, rakstīdama naktī, jūtos kā paslēpusies tukšā telpā un neieraudzīta - jūtos neaptraipīta.

un vēl - mana mājokļa insekti kož tikai ciemiņiem. man nav neviena paša koduma. to es saucu par saskaņā ar dabu.

[dažreiz apšaubu savu esamību]

aiz loga rūc un raustās rīts kā dienasgaismas lampa

jocīgi. jocīgi. iešu uz Žana Epšteina dokumentālo Finis Terrae (1929) par kādu mazapdzīvotu Bretaņas salu, bet nejau tas jocīgi - gribu redzēt, kā filmai dzīvo pavadījumu uz klavierītes spēlēs Laurent Garnier - tas pats, kurš komerciālais techno dj.

i belong to communauté franco-japonaise.

by the way - es šorīt atsāku runāt pati ar sevi. (bez spoguļa!)

izrādās dažas frendlistes kustinu tikai es - būs vairāk jāpiedomā par to, ko runāju. esmu produktīvāka pat par mūsu mazajiem brāļiem un māsām, kas apraksta notikumus skolā.

paskatījos ierakstu laikus - esmu gulējusi tikai 3 h. jāpamēģina vēl mazliet, vismaz paluņot.

ps kad Tu piecelsies, varētu kaut kādu Āziju atkal, moš?

nu, kursh vakar apskatījās to budistu nierakmenjus biedrības namā?