tagad jau mazliet kauns un dusmas norima. tas bija diezgan zolīds restorāns - rēķins 400 $ vērtībā. neko jau mēs tur daudz neapēdām, neizdzērām - tie trīs skandināvu mūziķi vispār nekādu alkoholu, neko - veselīgā dzīvesveida piekritēji - nu, tur veģetārieši, pozitīvi domājošie, tipiski tādi progresīvie - visi jau sapirkuši oranžus zābakus ar šķeltiem pirkstiem, staro par japāņu viesmīlību utt. Hiro-san visu sarunājis godam - japāņu viesmīlība - katram pie sāniem nosēdināta meitene - es viena no tām. tur saviesīgas sarunas, maināmies vizītkartēm. beigās nesapratu kāpēc - visu rēķinu samaksā viens no tiem māksliniekiem ar karti - pieļauju, ka visu savu ieplānoto ceļojuma naudu. wtf? domāju, ka aizināja taču hiro. paskatos uz savu japāņu draudzeni - tā pilnīgās lupatās, acis pārgrieztas, kājās knapi turās, bet izskatās cierējās uz to garāko somu džeku. līdz pēdējam vilcienam palikušas 20 min un tā paziņo un uzstāj, ka tagad pieklājas uzsaukt mums, jo pirms tam viņš uzsauca un saka man lai pierunāju šos uz bāru. es saku, ka mums vilciens. džeki neko vispār nesaprot - kā jau tikko iebraukuši - kur liks, tur ies. bet viņi nedzer un nepīpē, - es iebilstu draudzenei. bet viņa paziņo, ka nav spējīga šādu izturēšanos saprast. situācija stulba, jo šī jau paspējusi tam somam paskaidrot savā šķībā angļu val, ka iesim tālāk. kad mums bārā atnes 3 kolas (vīriešiem), kafiju man un dubulto džinu japānietei, ir jau palikušas vairs 7 min līdz pēdējam vilcienam. ko viņa runā, neviens nesaprot - es mēģinu kaut kā izklaidēt viesus ar sarunām par virtuālajām štellēm un galvā skaitu sekundes, līdz vienā mirklī mana kolēģīte paceļ acis nu plānā alkohola piemidziena un paziņo - eu, piedo! pēdējais bija 00.07. holy shit! - es saku ir jaabutt veel vienam, kas ved uz citu staciju. pieceļamies un skrienam, atstājot 50 $ apjukušajam bārmenim.. vai cik tur tās naudas. viesmākslinieki skrien mums pakaļ - kad es iegādājos biļeti un lecu uz perona, skatos tā stulbene jau brauc pa eskalatoru lejā atpakaļ pie džekiem. es viņai pakaļ - nē, davai mājās. tie lejā gaida. velns, nezinu, uz kuru pusi. beigās viņa tomēr braukšot ar mani, bet vilciens - pēdējais, kas vispār atiet no šīs stacijas ieved mūs galīgā čuhņā. izkāpjam tajā nomalē, šī atkal pazūd - atgriežas pēc 10 min, piemeimuro ar lielu uz koka uzspraustu desu rokās, notraipītu sinepēm. prasu, vai no šejienes iet kāds autobus, bet nē tikai taksis. līdz manām mājām mazliet tuvāk kā viņējām. cena apmēram tikpat, cik jau šovakar viņai saliets māgā. tai mirklī iereibusī saulīte paziņo - eu, paņemam kafijas un pasēžam, papļāpājam līdz rītam! man uz šo te mati paceļas pie saknēm un es noņemu no kartes vajadzīgo summu un iepiļīju viņu mašīnā. jo es ta esmu pilnīgi skaidrā. šī man stāsta par savu grūto partneru izvēli, jo viņā iemīlējies gan mākslinieks, gan dizaineris un kopā viņi būtu viens liels ideāls, bet pa vienam.. jūtu, ka man trīc rokas. neatbildu nekā..
palūdzu, lai piestāj pie stacijas, kur man bija nolikts ritenis, tālāk gājām ar kājām.. un kā tas vienmēr notiek sadursmē ar kultūru, tradīciju un normu nesaskaņām.. kas attiecas tieši uz japāņiem, vienā mirklī man dusmas atlaiž un sirds atmmaigst aizkustinājumā: viņa ļodzīgām kājiņām tipināja gar fermu un pēkšņi apstājās, patētiskā jūsmā ievilka pilnas krūtis sūdu smakas un noelsās: oh! cik relaksējošs aromāts.. tai mirklī es viņai visu piedevu, lai arī vēl mazliet pukojos, kad viņa ne vārda neteikusi, uz mutes iekrita gultā un sāka krākt.

hm. zvans no blakus istabas - pacelu, bet nerunā. laikam grib zināt, kur atrodas. vai arī es viņai traucēju gulēt, jo runāju pa tel?

darbs pilns nojaušibu