klāt jaunas 365 lapas manai grāmatai "Nepabeigtie projekti".

varbūt kļūda sistēmā ir ielaista jau ļoti sen, kad pirmo reizi ejot viena pati uz skolu, iedomājos, ka visi ir raganas un pārvēršas cilvēkos tikai tad, kad es uz viņiem paskatos, un ka viss notiekošais ir teātris. un visu manu aizdomu cēlonis ir tieši šis te, kas tagad apaudzis jau ar biezāku un sarežģītāku formu un novedis mani pie tā, ka pieeju dzīvei kā sarežģītam atjautības uzdevumam, kuram noteikti esot atbilde. tikko (tikai tikko!) ienāca prātā, ka varbūt nekādas atbildes nav, man nekas nav bijis jāsaprot vai jāpierāda un tas vispār nav nekāds uzdevums.
un nav nekādu tur cēloņu, seku un sakarību. līdz šai domai nonācu šodien, kad mēģināju rast skaidrojumu tam, kāpēc pie pusdienām uzbekiete, ar tumšu skatienu urbjoties manējā, nocitēja no somerseta moema "teātra"apmēram šo vietu, ko dēls saka mātei:
"Для тебя нет разницы между правдой и выдумкой. Ты всегда играешь. Эта привычка - твоя вторая натура. Тыиграешь, когда принимаешь гостей. Ты играешь перед слугами, перед отцом, передо мной. Передо мной ты играешь роль нежной, снисходительной,
знаменитой матери. Ты не существуешь. Ты - это только бесчисленные роли,
которые ты исполняла. [..] Когда ты заходишь в пустую комнату,
мне иногда хочется внезапно распахнуть дверь туда, но я ни разу не решился
на это - боюсь, что никого там не найду."

un viss, kas nāk prātā ir, ka esmu jau paspējusi nepatiesi aizpildīt tik daudzas deklarācijas. un vieglu roku parakstīt tās ar savu vārdu.

tāda pēkšņa atklāsme, ka baušļi ir tik pat obligāti kā obligātās literatūras saraksts 1992.g. vasarai. t.i., ka nav jau pienākumu ir tikai ieteikumi, kurus cenšas ievērot mazskaitlīgs uzcītīgo bars.

ai, viss zaebala - zaeblaa tā tokija, zaebala rīga, zaebala viss, ko es daru un tas, ka neko nedaru arī zaebala. un tas, ka visi visu zina un man neko nesaka.

viss, kas man ienāk prātā, ir piemērots drukāšanai uz sīki aprakstītām japāņu somiņām, kādas bieži nākas redzēt metro. es parasti cenšos izlasīt to saturu, jo es vispār neko par saturiem nerubīju.

man liekas, ka esmu pateikusi visus vārdus visās kombinācijās, izpēlējusi visas partijas un tagad atliek vienīgi blefot.

tādā ziņā, ka tekstā saprotu visus vārdus un, nolādēts, tie vislaik atkārtojas.

i talk to shit

no way

kad es beidzot pie sevis pieradīšu? esmu pasējusi tik daudz laika.