smaržo gaisā pēc karstajiem avotiem. pēc japāņu vannām un ceptiem akmeņiem. es guļu kā nosvilis, aizlauzts, kails gludekļa vads.

ka pasaule tiek kuplināta uz ilūzijas pamata - iluminators iluzionā, spoguļu stikli, sienas, griesti - pārgriezti, kaleidoskopa caurums - es skatos caur tīkleni un redzu, ko redz tava acs. siltā xeroxā pavairoti attēli ar atlētiem un madonnām sasprausti pa pārīšiem - kreiči un erceni veido skavas. ja noņemtu brilles, kas apmāna radzeni, katru fokusējot uz sava, varbūt saprastu, ka meklē draugos mirušus cilvēkus. tu taču zini, ka nekā nav. bet naktī, kad laptops ir vienīgais gaismas avots, tu tam uzlido akli kā cikādes petrolejas lampai. piespedies ar vēderu un aizsedz mirguļojošus kristālus. es gribu, lai tu man pierādi, ka manas teorijas ir aplamas. tad es sakritīšu kā dzīvsudraba masa, tu varēsi mani izkošļāt pēc sava prāta un pielipināt zem rakstāmgalda.

Markess teica, ka tev jāiet gulēt.

soprāns kliedz, bet bass guļ.

ir dienas, kurām - gribi, negribi - par fonu der tikai simfonijas.

ārēji spēki mani mēdz nostādīt muļķa lomā. kad man bija 3 gadi, krievu grupiņas audzinātāja mani savāca mācīt dziesmu, kurai es nesapratu visus vārdus, jo iecerētais solists bija saslimis. ustāšanās bija paredzēta vakarā par godu Ļeņina dziemšanas dienai. uz mani lika cerības. un man bija ļoti kauns.

nākamā reize bija uz Nacionālā Teātra skatuves. koris dziedāja Dar' man tēvis, bet mani nolika kā kuklu ar Rucavas kronīti priekšā. man bija ļoti kauns, jo es tolaik vēl nemaz nepratu dziedāt. un man bija bail, ka mani sadzirdēs korim pāri.

uz ko es tēmēju? ka abos šais gadījumos es biju tikai izpildītājs. bet arī tādam ir jūtas. un drudzis mēdz būt tik liels kā operas lampa.

man liekas, ka man biežāk kaut kas jāieraksta, jo ar manu jūzerpikcu jebkura frendliste iegūst atsvaidzinošu efektu.

dzer dzer sīrupu veldzes rūpnīcā - skaties, ka nesavelk ķīselī muti. bļa. es nu tad eju prezentēties.

tā arī bija - komisija smaidīja, bet zāle aptaisījās. runāju kā no kanceles, sakurustojusi kājas a la Streips. un man uzdeva jautājumus, kādus parasti uzdod Dievam: kāpēc senie cilvēki iesāka mākslu? un kas ir tie mesidži, ko saprot visi visās valodās? un kāpēc senie japāņi sprieda citādāk nekā ēģiptieši? un es atbildēju it kā zinātu, bet manas atbildes viņus nomierināja. pamazām iztaisnojās stāja un profesors teica lielu paldies. esmu godam nopelnījusi atpūtu. un jā - atvainojos visiem par manas samocītās psihes blakusproduktiem. [bet tas, ko jūs man te piedēvējat par sviestu, tagad ir tested by professionals].

ā, un jā. laime nav laimīgās beigās, bet gan kustībā.

es shodien gaaju pa ielu un pretii naaca mauka sarkanaas zekjubiksees un 2 kameras aiz vinas. un taa bija iela, pa kuru no internāta iet akli cilvēki. un viņi gāja garām neatskatoties.

ka varētu to ventilatora rūkoņu ātrāk iemainīt pret kaut kādu suni, kaķi vai strazdu vai jebko. un vēl es ceru, ka tā vārna, kas no rītiem te klaigā.. slikti tā tekit, bet.. nosprāgtu.