šodien drīzāk virginia_cherill

franču skolā mums bija tāda sardzene, kas neko neredzēja tāpēc nevienu nesveicināja. un dators viņai bija ar 10 cm lieliem burtiem. un viņa sēdēja un skatījās ekrānā ar neko neredzošu skatienu.

šodien redzēju vienu kundzi, kādus 90 gadus vecu, bet ne večiņu - elegantu kundzi ļoti smalka un dārga auduma kleitā ar gaumīgu zelta pulksteni uz rokas. viņa samiernieciski pārvietojās ar to mazo stalažiņu, kas vecus cilvēkus notur kājās, bet izskatījās, ka uzskata to par aizvainojumu, tomēr nav no tā atteikusies, lai arī katru reizi kad to pacēla, acīs iezīmējās ievainota lauvas nosodošais skatiens uz savām pakaļkājām, kas traucē lēcienam. viņu pievilcīgu darīja tieši viņas vecums un kaut kāds nāvei tuvu stāvoša cilvēka noslēpumainais šarms - tas kā katra kustība pauda turēšanos pretī nolemtībai un tādas dzīves alkas, kādas jauniem cilvēkiem vispār nevar novērot. viņa gāja pa peronu cēla un skaista kā Traģēdija.

mamma: ja tu jūti, ka kļūsti jocīga, brauc atpakaļ
es: es jau aizbraucu tāpēc, ka jutu, ka kļūstu jocīga

pabeidzu

kļūst pamazām skaidrākas nākotnes aprises:
mākslinieks es točna nebūšu, bet ui, kā es viņus drāzīšu!

manuprāt, uzdevums uzrakstīt, kas seko pēc "the end" Čaplina filmai, ir pieskaitāms sadismam.