šais dienās lasu jauno skautu bībeli



manifesto

kā tas var būt.. ka vairāku gadu un cilvēku sāpes kopā veido tikai 10 x 10 cm teksta kvadrātiņu. kāpēc es esmu tik paralēla tam, kas ir mani pienākumi? kā ar zobiem savelku šuves - līdz pēdējam novilktus parādus, kaut arī man tiem pietika gan laika, gan līdzekļu. tikai sevis mūždien nepietiek. es sēžu un skatos stundām uz vienu vienīgu fotogrāfiju ar vidusjūras piekrasti un aizvērusi acis braucu 24.. 48 stundas līdz tai, kilometru aiz kilometra, klausoties vienu un to pašu dziesmu.
es neesmu skolā. es neesmu darbā. es neesmu japānā. es esmu tikai atmiņās. un to pārējo velku līdzi kā roku pārkārtu pār laivas malu. un aiz manis paliek tikai tik daudz kā sakults ūdens. minūtes piecpadsmit.

tikko laikam atklāju patiesību, nejauši izspļaujot teikumu "my life is much more beautiful than I am".

es šodien kļūdījos vairākas reizes. es ļoti ceru, ka citdien manas kļūdas būs skaistākas.

man ir bailes no celšanās. bailes no nobīšanās - laikam tās ir īstās. bail, ka man atkal iedos otu un teiks - uzzīmē kaligrāfisku zīmi. bet mana roka trīcēs vēl neveiklāka kā pirmajā klasē. grubuļains, šķībs ķeburs ar garām kājām. man teiks - atslābinies, tu taču proti darboties ar otu! bet es nespēšu. ķīnieši draudzīgi smiesies, bet es tajā neko draudzīgu nesaklausīšu..
tikai apsēžoties savā vietā, kad neviens to vairs neredzēs, man atkal sanāks precīzām kustībām hieroglifs "rīts". un to man gribēsies rādīt un teikt - redz, kur ir! - bet tas jau nevienu vairs neinteresēs. es nezinu, kā lai cīnos ar bailēm no nobīšanās. visvairāk man riebjas, kad man saka "nu, māksliniec?", pat nenojaušot, cik tālu es esmu no piesauktās mākslas. un neiedomājoties par to, ka es neesmu vēl pamodusies. ne kam!