pirms 6iem gadiem es ieraudzīju šīs bilde kādā franču žurnālā, tas pat nebija mans žurnāls, bet es rūpīgi ar nazīti izņēmu tam dažas lapas ar šīm bildēm. un pieliku sev mājās pie sienas. patiesībā pirmo reizi savā tīņa vēsturē kaut ko pieliku pie sienas. pārvācoties, vadāju tās sev līdzi mapītē, bet reiz es tās tomēr pazaudēju. un aizmirsu - aizmirsu, kā sauca filmu, no kuras tās bildes bija. vakar mana draudzene atsūtīja linku - es apraudājos, te nu tās bija.

vakar biju pusdienās ar vienu prātīgu japāņu meiteni. viņa teica: es nesaprotu franču filmas. mani viņas šokē - es nevaru paskatīties.

un beigās vēl viņs izmeta, ka es esot iracionalitātes komplekts īpaši racionālam vīrietim. es prasīju - kam? viņš teica - skaties "procter & gamble" virzienā.

uz minimālo nogriezta skābekļa padeve - es nevaru noregulēt ne redzes, ne domas asumu.

pret vakaru jau atkal Eiropa ir aizmirsta, un es atkal esmu Japānā. šī te ir jauka dziesma apakšā zem bildītes.

mood: požar na dače, ya spļu v meške udači.

vai arī - požar udači, ya spļu v meške na dače.

kaut arī bezgaisa telpā, es spilgti iztēlojos gaisa spirgtumu ap šo laiku citā debess pusē un arī sajūtu, ka tad, ja es varētu elpot, pavisam skaidri sajustu to, kā viss ir ap šo laiku noapaļojies, ka gadalaiki rit pa apli un viss atkārtojas, cilvēki atkārtoti iemīlās un dzied tās pašas dziesmas, atkārtoti viļās un atkārtoti priecājās, un nekādu extrēmu nav, nav pasaules galu, kari uzliesmo un noplok - ugunskuri, un arī Magelāns nepeld uz priekšu, bet riņķī planētai. un arī es stratosfērā defilēju pa Mēnesim pakārtotu burvju paklāju. un viss grozās un gorās.
guļu bezgaisa telpā un atceros kā smaržoja cilvēki.