bet tā kopumā - spēcīga taizemes sajūta: piecelies agri un dzer aukstu, rūgtu ledus kafiju - staigā pa ielu apenēs un dzer, aukstu rūgtu ledus kafiju visu dienu.

2 ned skrēju ar galvu sienā, sakot, ka nevaru uzrakstīt tekstiņu par izstādi ostas pilsētā, šorīt piecēlos stundu agrāk un - gatavs, pat dažus hieroglifus zināju pareizos un tos citus atradu, liekas pat mazliet literāri sanāca. tā ka vot neticu tam, ka mājasdarbus var sistemātiski pildīt katru vakaru. arī tiem ir savas stundas un dienas.

oo. japaanu Dievs pret mani bijis veeliigs - beidzot saneemos aiziet uz valodu kursiem un man pieshkiira Mazo Paliigu - kaadus gadus 18 jaunu, smaidiigu aborigeenu. tiirinju un smukinju, baltaa kreklinjaa, noshlukushaam biksheleem un lielu koshleni mutee. vins vislaik staipaas un, izgaazies kreeslaa, kasa sev veederu un palaikam paosta padusi, vai nav jau saacis ost - karstums pienemas speekaa. luuk, ko noziimee daargie kursi - attaisno apsoliito individuaalo pieeeju, pielauju, ka paraadiishos kursos arii riit +)

man ir kauns, ka 20 gadus esmu lietojusi kalkulatoru, nesaistot to ar vārdu "kala" /māksla/.

tas ir nožēlojami,

- ka esmu sēdējusi kā ar aizcietējumu Eiropā un esmu tik tālu no Dao;
- ka es neprotu ķīniešu valodu un pat japāņu nevaru ielauzīties līdz galam;
- ka ordinary indietis daudz labāk saprot, kas ir virtuālā realitāte un viņu neizbrīna tas, ko piedāvā post-digital era;
- ka ikviens musulamanis saredz mākslā matemātiskas attiecības labāk par mani;
- ka es nekad nepagūšu apgūt un atcerēties visu to, ko vajadzētu zināt un pat wikipedia zina vairāk par mani;

BET

kas ir labi - ka es joprojām varu audzināt my Digital-Self :)

bet es toties esmu mīļākā!

kur ir mans mazais samurajiņš? rrrr!

nu, ko? visi pārsteidzošie latvieši ir Doma laukumā uz franču krišnas virtuvi?

un vēl -
šī ir jauna gadu tūkstoša pirmās dekādes Ikona.

visu laiku guļu siestu.