Lūks nosita pusdienām astoņkāji, man neizdevās - tāpēc es nomušīju kaķi. savējo.. profesionāli atskaldīju galvu, nagus, asti. vannasistabā ienāca māte, ieraudzīja eksekūciju un lietišķi pajautāja:
- kas tas būtu?
- tas ir minka. kur mēs tev baltijas jūrā, lai izraujam 2 astoņkājus?

šodiena pilnīgi Ratatat... nosperts no velc pelīte saldu miegu

gribējās ierakstīt kaut ko jauku zem šīs mīlīgās jūzerpikčas, lai neviens nedomātu, ka es esmu tikai īgna, drūma un riebīga [kāda es patiesībā nebūt!!! neesmu; es tikai - kā sauc, tā atskanu] tad nu es apcerīgi košļāju spalvaskātu un domāju, ko man tādu pierakstīt, nožāvājos, iztaipījos un ar kāju netīšām pagrūdu kādu trauciņu ar atvērtu vāciņu, kas iekrita tieši palagos. un teksts bija gatavs: BĻAĢ, SOJA!!!

es šodien pamodos nāves bailēs, bet tad atausa prāta gaisma un sirdī ielija tā siltums. ticība atgriezās un es aizgriezos.. nē, es neaizgriezos šoreiz. asins pieaug kā no sātīga buljona.

man liekas, ka "es tevi arī" skan tikpat truli kā "kaut vai pakar", kad kāds ir pateicis "labvakar" vai viens no šitiem "čau-kakau! tev bikšu nav". bet kas ir visbriesmīgākais, ka izdzirdot to pirmo izteiciena daļu, tā otrā uzreiz iešaujas galvā un tad tu to apzināti noklusē vai ar ironiju vai aiz ieraduma pasaki. šis ir viens no tiem gadījumiem, kad es patiešām ienīstu valodas patternus galvā, jo tie traucē tā vienkārši un no sirds paklusēt pretī.

siena, palaid mani garām -
man ir jātiek pie tēva un dēla!

Dievam sejā ir smailijs
Un eņģeļi rāda „peace”
Kad tie redz mūs kopā aizejam
Vēlajās brokastīs

un skatlogā atmirdzēja Irānas skaistuļi, Sibīrijas dimanti, acteku zelts un sniega kristāli.

iekāpusi gultā ar zābakiem, Zane grieza ap kaklu un gurniem indīgas bultas,
izšautas no tiem lokiem, kas kā ačgārnas varavīksnes mirdzēja zem nogurušajām Vlaģika acīm.