varētu iziet laukā, bet lietus siena nelaiž. un man nav lietus kurpju. man ir lietus zābaki, bet bail, ka tie pielīs pilni turpat pie sliekšņa jau no pirmā spaiņa un es nevarēšu pacelt kāju no zemes. jāskrien pēc sendviča basjikom.

man par A.Brigaderi visu priekšstatu sabojāja viņas briesmīgā jūzerpikča literatūras hrestomātijā 6ai klasei. nekādi nespēju abstrahēties no tās - kāda tur Annele ar tādu fiziomiju? tādu es arī izveidoju Anneles tēlu - mazu meiteni ar lielu, vecu, melnu, izplūdušu galvu. turklāt pirmā informācija par autori - ka viņa dzīvoja viena un izšuva dzeltenus spilvenus - bildi sašķobīja pavisam - man likās, ka viņai riebjas bērni. un Annelē nav nekā gaiša, ka viņa raksta aiz spīts un atriebībā, jo neviens ar viņu nespēlējās.

upd bet jebkādām ilūzijām punktu viņa pielika, kad iestājās pretalkohola biedrībā "Auseklis"

no rīta pieceļos un rīta rosmei trenēju roku:

atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju atvainojiet, ka patraucēju

pēc tam eju laukā to atkārtot skaļi.

- čau!
- mh
- man iet labi
- tiešām?
- jā, man šodien daudz notikumu
- kas?
- saņēmu vienu e-mailu no bijušās kolēģes; viņa man parasti neraksta. un tad vēl satiku uz ielas vienu vecu džeku. un izrādās viņš ir jauktenis. un nolauzu nagu.
- o jā..
- man vakar sagruzīja tas stāsts par tavu bērnību. lūdzu nestāsti man vairāk tādus. man tas sabojāja visu dienu.
- jā, piedod. es vairs nestāstīšu.

LIELĀKĀ DAĻA CILVĒKU IR LOHI. UN MAN NO VIŅIEM GRIBAS VEMT.

eu.. bet ir taču tā, ka vēlēšanās piepildās! es tik ļoti vēlējos ilgāk padzīvoties ar rīgas ciemiņu, un viņa nokavēja lidmašīnu! tas jocīgi, ka gandrīz neviens no ciemiņiem, izņemot dejavu, nav aizbraucis bez starpgadījumiem.

"Ir varbūt traģika piedzimt par latvieti, bet, ja šī traģika ir notikusi, tad vajag to izdzīvot līdz galam" - Anna Brigadere