būtu liekulīgi teikt, ka es nesaprotu, kāpēc no manis novēršās.

kad joki būs beigušies
viens dabūs brūno jostu
bet otru ieliks lielāka svara kategorijā

kaut kur iekšējā atvilknē runā māte. vārdus nevar saklausīt, tikai intonācijas. un kā viņa pārjautā - 'ko? ... ko?'

nē, es nedomāju, ka man ir ienaidnieki. tikai pretinieki. cerams, ka tā vērti.

kaut kad šorīt agri no rīta aizgāja projām humora izjūta, bet šoreiz man nebija bail palikt vienai.

nomierinājos. sapratu, ka mani dara laimīgu doma, ka katrā pasaules apdzīvotajā kontinentā man ir vismaz viens mīļš cilvēks. un ka ir stulbi noliegt, ka mani arī kāds pa kaktiem kaut kur mīl.