ak, dies. arī man dzērojums vakar gadījās. vīns, vējš un te tev nu bija. jāsaīsina vismaz.

nav jau nekāds brīnums, ka cilvēki domā, ka esmu garā vāja, jo es vislaik smejos. bet nevar būt, ka tur prātā tā vaina.

tur, kur pagājšnedēļ vēl ziedēja magonītes, tagad vējš izvaidījis visus tos krāsainos ielāpiņus, ko rītā cītīgi kāru uz striķa. izrādās sestdiena ir tik gara, ja tajā sāk kaut ko darīt. man priekšā ir hieroglifi, fotogrāfijas un kanvas. un es nezinu, kam ķerties klāt.

es protu glabāt noslēpumus.

es esmu normāla.

biju tik labi aizmirsusi par cikādēm. un nu jau sākās pirmie ziediņi. dūkoņa galvā uz pusgadu. bļin.

es nevaru pagulēt, jo tā cikāde.. mani uzrunā. ar noputējuša kineskopa sauso balstiņu, atsaucot atmiņā to, kā reiz jaukā vasaras dienā zem elektrosastatņu vadiem.. viss sagāja uz īso.

dīvaini, ka drošvien vienīgais, ko esmu šeit iemācījusies (un tam bija nepieciešams laiks), ir - kā runāt ar iezemiešiem. patiesībā, tas arī viss.

šausmīgi patīk naktī zagt šokolādes konfektes.