tas būtu šausmīgi - pēkšņi nonākt lekcijā man saprotamā valodā, un pusotru stundu būt iesprostotai ar svešu sakāmo, klausīties, ko izdomājis kāds cits, klausīties svešā pasaulē, klausīties kaut ko jaunu (vecu - vēl ok), bez iespējām nogriezt skaņu, sekot faktiem un vēl, nedod dievs, ar laiku tiem sākt arī ticēt.
tāpēc ir tik labi tā kā tagad - es sēžu, zīmēju ķiņķēzus, fonā skan monotona, neuzbāzīga japāņa bubināšana un mani grādi aug griezdamies.

šodien jūsmoju par grāmatu "natural born cyborgs". biju piemirsusi, ka man tāda ir.

auklīti tomēr nāksies atlaist - es nesaprotu, ko viņa saka, precīzāk, nezinu, ko viņai atbildēt. es uzreiz pieņemu muļķa lomu, izliekos par miegainu, nogurušu vai garā vāju.
viņa piezvana dienas vidū un piedāvā pārvākties vai, piemēram, izdzīt mani kaut kur laukā. un tā kā man viss ir vienlaga, tas man liek justies vainīgai par to, kas esmu. un tas nekam neder.

school by night

kad es biju siika, man patika tie ar gjitaaraam. peec tam tie ar kameraam. tagad man patiik tie ar ierochoiem.