sanāk šodien atkal pasūdzēties ( bet nu ko lai dara - a, to saka, ka es lielos vislaik, cik man labi iet): pirms kāda laika sapriecājos par to, ka man palielināta atmiņa, ka tajā tagad pietiek vietas visam, bet nu saprotu, ka nemaz tik labi jaunā sistēma nedarbojas. varbūt arī viss salien atmiņas toverī, bet izvilkt laukā palicis daudz grūtāk. krievu vārdi normāli velkās, latviešu arī, bet pirksti metās pa taustiņiem - katrā otrā kļūda. angļu atkal pa taustiņiem kaut cik, bet skan kaut kā austrāliski, ja sāk skaidroties un jūk kopā ar franču, radot bezgaumīgas kombinācijas. japāņu celiņš saplūdis vienā ar vācu, vispār pilnīgā bezjēgā. tāpēc piesaku karu - vietējā aborigēnu valoda jāapgūst tomēr ir, tāpēc piesakos vēlreiz gramatikas kursos (tas ir vēl nepatīkamāk kā ārstnieciskā vingrošana), lai saliek visus izbirušos hieroglifus plauktos. un būs jānēsā līdzi tā runājošā elektro vārdnīca, citādāk es kā tāda atpalikusī - viesiem vārdnīcas komunicē, a es visu ignorēju - klusēju un klanos.

domājot par otrreizējo pārstrādi.. par vairākkārtēju kļūdas pārstrādi.. piem, tā, kas rodas, tulkojot turp un atpakaļ, nu vai tas gadījums ar japāņu burtiem, kad es saku, ka man uzvārds ir Rabbit, pasta kantora receptors pieraksta ra bi tto - ラビット. pēc tam otrs ķēdē saslēgtais tulko atpakaļ un tā kā, viņaprāt, visi ārzemju "ra" ラ, parasti izrādās "la", un visi "bi" ビ - "vi", tāpēc viņš izraksta bankas kartīti uzvārdam Lavvito. nākamais elements paņem kartīti, izlasa - "rabu ito" un paskalinājis vidusskolā mācīto, atcerās, ka angliski tas nozīmē "love it", jo ra = la un bu = v un to = t. un vispār angļi šļupst - raksta o, saka - a.
un beigās es saņemu vēstuli no prokuratūras adresētu - Virginia Love it.

tāpēc jau kādu laiku es dzīvoju nevis vienkārši ar kļūdas apziņu, bet ar komplicēti atgriezenisko kļūdas apziņu. un tāpēc vispār baidos jelkam skārties klāt.

nezinu, vai es būtu laimīgāka, bet dažkārt liekas, ka es būtu derīgāka, ja būtu vecis.
[i mean tādā ziņā, ka uz skatuves izstās muļķīgi, kad sieviete spēlē Peru Gintu]