kad savulaik dzīvoju imantā, ik rītu modos no tā, ka tante Zita spalgā aizlaustā soprāniņā man aiz durvīm skaļi lamāja savu pa krūmiem sadzīvoto, ietiepīgo dēlu. lamāja līdz pagurumam, jo viņš ikrītu, pirms iet 3. reizi uz pirmo klasi, pamanījās izzagt tukšu viņas maciņu. kaimiņi runāja, ka varbūt nav vainīgi nezināmā zaldāta - anonīmā alkoholiķa gēni, bet gan fakts, ka šī dēlu, kopš viņš knapi sācis staigāt, ar halāta auklu sējusi pie gultas..
bref.. tā viņa tur spiedza un piesauca trīsstāvīgās meža mātes ik rītu kādu pusstundu, kamēr vajadzēja baldriānus. (man vairāk nekā viņai). bet ar laiku pieradu - kā kad būtu kuces riešanas audio saglabājusi sev kā modinātāja signālu. un pat varēju to nogulēt.
šorīt aiz piemājas terases daudzbalsīgi sirdījās kāda japāņu sieviete. un man sirdī gluži vai ielija sīrups: aha, ir pulksten 8, tūlīt tas loderis aizvilksies un es varēšu vēl stundiņu pagulēt. bet īstenībā biju jau nogulējusi. un mani uzmodināja dusmīgs sms.

kad man bija knapi 18, mani no ielas savāca kāds kungs ar 30-gadu krīzi.
es no ielas savācu kaķēnu, ar ko spēlēties.
kādu dienu kaķēns pazuda - viņš bija ielīdis kādā senlaicīgās vannasistabas mūra spraugā mirt. izvilkām, atkačājām, pie sistēmas pieslēdzām. dzīvo tur vēl šobaltdien, tikai pakaļkājas dažreiz neklausa.
arī kungam ar gadiem pārgāja krīze.
tikai es joprojām slēpjos no numura 30.

kāpēc sirds sāp pa diognāli no kakla līdz lāpstiņai, tad vēl visa roka un cauri atpakaļ līdz trohejai? ...