atkal esmu paarnaakusi ar pilnu telefonu. shodien visu dienu pienaak spams no seerijas "i'm the drunk syrian you met yesterday.. skype-me anytime".

uzskrēju uz ielas tumsiņā simpātiskam plikgalvim mētelī (pirmais baltais, ko satieku savā rajonā), saminstinājāmies, it kā gribējās kaut ko pateikt, bet ko tādā situācijā teikt? nez kāpēc likās, ka viņš ir latvietis.

shausmiigs stress saakaas. nenormaals. tad jau labaak depresija buutu.

hahaha. dreams come true. vini uzlikushi mani uz vaaka. nu ir vaaks.

All i wanted was to be your housewife
I'll iron your clothes
I'll shine your shoes
I'll make your bed
And cook your food
I'll never cheat
I'll be the best girl you'll ever meet
And for a diamond ring
I'll do these kinds of things

Cocorosie - By Your Side

http://www.youtube.com/watch?v=EoZmEoTPIEk

tā ir. es pārāk daudz ko skatu sev vēlamā gaismā. nezinu, cik tas ir derīgi tekstam. bet fotogrāfiju tas padara par bildi.

paliek par grūtu sadzīvot ar sevi (nevienam nenovēlu). iet ciet tādos zibšņos vien. un paliek bail, jo uzreiz atnāk arī vaļā. un momentā saproti, ka gļuko. nu, būtu - ka ciet, tad ciet un miers. nenormāla piepūle turēt sevi rokās un pildīt visu apsolīto, jo īstenībā gribās necelties un pagaidīt, lai pāriet. un ar katru dienu arvien vairāk - šodien pat uz ceļa kādas 10 avārijas situācijas bija - vienkārši neklausa reakcija un viss. iekrampējusies stūrē kā uz virves turēju balansu starp ietvi un mašīnu.
bet mīties prom. o, to gan es māku. vakar izbraucu pilnīgi nezināmā virzienā, iekšā industriālajos mudžekļos, atdūros pret lielu upi un tikai tālāk prom prom prom. filma gar acīm un tik viss vienlaga - ka nekad nenkļūšu atpakaļ utt. un apziņa, ka nekur jau arī jānokļūst nav. ja kādam vajag, lai paceļ, stiepj un noliek kautkur, bet nomierinājos vienbrīd, uzminos kalnā un ieraudzīju pazīstamas mājas, iegāju iekšā. bet atkal - pašas sakāmo brīžam no malas dzirdu - knapi lieku vārdus kopā, kā pašlaik burtus. un vislaik mēģinu vēl kādam pateikt, ka viss būs kārtībā.
Lūks lēnām - viss čau.. visi jau mēs.. kamēr biju prom, izēdis painkillerus visus atstātos (pusgada devu vismaz). kaimiņš saka - dienām neceļoties. un man momentā visas viņa sāpes tā sažņaudza, ka vairs nezinu, kur likties. man ir bail viņu laist vienu uz Indonēziju. un es pati nevaru tagad līdzi. vai jāvar tomēr? kā es, bļin, nepamanīju - tāda idiote - ka bez viņa vispār vairāk nekā nebūs.

māte atsūtīja skaipā lācīti..
laikam nekad tas mazais draņķis man nav tik daudz nozīmējis kā šajā brīdī.