ziemā reti eju uz ostu. vasarā gan, jo tur piesieta viļņojas mūsu "strelka", "belka" vai "kursa".. es pat vairs neatceros, kā to mūsu tupeli sauc, bet viņas masts ir nedaudz par augstu, lai pabrauktu zem vanšu tilta - var protams sašķiebt, kad ir vīra dūša, un izdreifēt cauri, un pēctam ilgi un bikli mest riņķus gar "misi-sipi" sāniem, lai saņemtos vēlreiz izbraukt atpakaļ.

ostā tagad jauni iemītnieki. pirmo reizi aizgāju apskatīties. viss bija kluss un tukšs kā romāna sākumā. man bija ļoti nosalušas rokas un vispakārt tumši māju korpusi, rūpīgi noslaucīti celiņi (ne salīdzināt ar sūna ciema trotuāru), aizsalusi upe gar vienu malu un spuldzes pretējā krastā. kičīgi uzraksti liecināja par jauniešu klātbūtni, kas nozīmēja to, ka vieta ir īstā, bet nebija nekādu trokšņu, kas norādītu pulcēšanās virzienu. es čīkstināju pa baltu, mirdzošu sniegu un gaidīju, kad izskries nikns suns un tam pakaļ iereibis sargs un sauks - "kuda pošla, suka?" (un es brīnīšos un atbildēšu - "mne kazalos, što eto pjes!"). bet neizskrēja. es sapratu, ka apkārtnē neviena vispār nav. vien ātrā palīdzība palaida skaļo zviedzamo, mirkli sarāvos, bet tā pabrauca garām, es to pat neredzēju.
paaugstinātā ķermeņa temperatūra sareaģēja ar āra mīnus 20, un liekas pamazām ieguva vidējo aritmētisko. trīs reizes apgāju apkārt teritorijai, tad ieraudzīju gaismiņas un atvēru pareizās durvis. es nokļuvu smēdē. vai varbūt žāvētavā. vai varbūt pirtī. vai zēnu ģerbtuvē. bet samržoja mājīgi pēc cigaretēm. cilvēki atpogājuši virsdrēbes tērzēja. ar plastmasas glāzītēm rokās. dažas attāli pazīstamas sejas tuvāk pazīstamiem cilvēkiem.
es atdevu godu saimniecei, kas bija iekārtojusi mājīgu otro stāvu. tikko bija beidzies kāds rituāls. un gaisā pat vairs nebija elektrības, bet tikai miers un pabeigta darba sajūta. es varēju ātri uzlasīt drupačas - arī tās bija gana saldas. kāds man iebaroja konfekti un lūdza piesēst. gaisā bija gripa. apakšstāvā runāja par operu, bet augšstāvā par slimībām un iešanu laukā. un karavāna palēnām devās tālāk (suņi joprojām nerēja) salā. nokļuvuši kafejnīcā, sēdās pie galdiem, stumdījās, mainījās vietām, risināja saviesīgas sarunas, dažreiz atgriezdamies pie deguna iekaisumu un antibiotiku tēmas.
tad no kino pārnāca draudzene, kura jau gripu bija dabūjuis 3 dienas iepriekš. mēs palaikam sasmaidījāmies pāri galdiem un notrausām degunus sarkanajās kafejnīcas salvetēs, un ļāvām feverxa dūmakai sajaukties ar karstā viskija vieglo reiboni. tikko aplipinātie pamazām gāja pie miera, veselo kļuva arvien mazāk, slimie bija ievērojamā pārsvarā.

kad palika tukšs un pēdējie vēl drebinājās tramvaja pieturās, mēs aizgājām uz vecpilsētu un paņēmām numuru viesnīcā. no rīta uzleca spoža saule, mums bija ciet deguns un iekaisuši vaigi, un labs garastāvoklis. kā bērnībā.