es sapratu, ka tie nav flash-backi, kas rādās, bet konkrēti flash-forwardi. turklāt, pat ne flash - pirmsmiedzī var dabūt veselu īsfilmu.
ok, ok. es apsolu vairs nedarīt kā šodien, kad atrubī tel, mail un izliekas, ka nav mājā, lai tikai nesadzītu rokā un neaizvilktu uz darbu prezentāciju. jā, es slapstos. bet tam ir savi iemesli, saistīti ar pašcieņu, dezinformāciju un rūgtu pieredzīti.
svešais par šito īpaši nezina - es viņu izmantoju, lai piesegtos. viņš tikai noskatījies no rīta, kā es guļu, saka - tu gan izskaties tik laimīga miegā, kā multenēs rāda. a, ko man būt nelaimīgai - miegā ar visu savu labāko tusiņu un mīļākajiem mūvijiem?

domājot te par latviešu mitoloģiju un visiem šitiem pūtvējiņiem un tulkojumā aizklīdušajiem holandiešiem, kas mīl doties uz 7 dienām tibetā...
sapratu, ka vēstniecības ir vecas kā pasaule un noteikti nav tās, kam karogs piekārts, bet daudz vienkāršāk - tak, katrā pasaules stūrī ir izsēdināts pa vienai preilenei, vienai bākas guntiņai, pie kuras tad pagurušais fotomednieks bezspēkā pakrīt pēc pamatīgas burjas.
tā viņi te ceļo riņķī lodei no sirēnas pie sirēnas. labi tām, kas tur berlīnē, parīzē - var celt degunu gaisā un dažu labu arī sūtīt ratā, bet man sūrāks liktenis - esmu nosēdināta uz horizonta - kā tad atteiksi salmu maisu vētras un dziņu plosītājam, kas līdz pasaules malai atkūlies? sanāk gan smieklis dažu reizi par mājās palikušo solveigu, kas on-lainā nervozi plūkā kabatlakatiņu un barās.

viss iet kreisi, kā kad ar kreiso (slimo) kāju būtu no matrača novēlusies. sagriezu pirkstu vannajā ar spoguli, notašķīju balto kleitu, ka neatmazgāt.

man sapņos atkal saplūda rases - sadraudzējās mani blondie draugi ar aziātiem, visi laimīgi klīdām pa pamestiem rožu un kliņģerīšu dārziem.