japāņu bērni visu ziemu skaraida bez zeķbiksēm īsajos šortiņos, sēž uz betona mūriem ar ledu uz kociņa, nu, koroč, dara visu to, ko mums neļāva. un tagad te guļot uz grīdas tajā + 7 grādu caurvējā un pūšot tvaiku pa abām nāsīm iedomu spogulī, nožēloju bērnības siltās adītās bikses un šalli līdz acīm. es tagad daru visu, ko nedrīkst, un man nenormāli salst.
es esmu likumu pārkāpēja, kājas plecu platumā katra pēda savā Eirāzijas pusē, es esmu brīvības statuja, uzlekusi augstāk par D - platumu, iesprostota pati savas brīvības aukstajā būrī.

nedaudz iesildīju, ielauzīju pirkstus, tagad var labāk drukāt. tā iet, ja atdod labāko segu ciemiņam. bet tas kapitālists jau vēl nav ierubījies, ka šeit centrālās apkures nav (ir cilvēki, kas iekš iglū prasa pēc water-klozeta). un negribās jau arī blamēties pirmajā dienā - tipa kā kādreiz teikt amerikāņu tantei, ka mūsu komunalkā siltā ūdens nav; un labi, ja vispār kaut kāds ūdens uznāk uz sesto stāvu. te vēl nesen viens no trešās pasaules sāka uz mani skatīties no augšas, kad pastāstīju, ka bērnībā dzīvoju bez dušas ar tualeti trepju telpā.
labi, ka viņš tagad guļ savā lāča dzērumā un nemana, ka istabas temperatūra noslīdējusi neviesmīlīgi zemu. ui, nedod dievs, šmiga atlaidīs pirms saule paspējusi uzkarsēt grīdu.

ja sitā salšana nepāries, nāksies doties uz sabiedrisko sildīties.
es sāku saprast, kāpēc vietējie vislaik braukājas ar metro.
es sāku saprast, kēpēc dzīve ir ceļš.

iedomājies, punkts it kā guļ, bet pamodīsies un saprot, ka neguļ.
jūs saprotiet, kas par lietu?