man viss tagad ir sadalīts pa celiņiem.

kissing in a realtime

man droši avoti pastāstīja, ka mēs ar Tevi esam iepazinušās! naktī, kad es izkritu cauri zemei, meklējot tumsā ceļu uz slepenu bibliotēku. kad neparatu apiet vienīgajo šahtu 200 x 200 m placī, jo man nebija lampiņas telefonā. bet neko neatceros, pamodos no kontūzijas kontinenta otrā pusē. pušumi dzija vairākus mēnešus, tagad palikusi gara, dziļa rēta, kā paliek atzīmīte stenderē par to, ka reiz tā bija, ka reiz es biju tik un tik mazs.

ja es spētu, ja es varētu iziet no mājas, ja durvis nebūtu nosprostojusi asaru tērcīte, tad es varbūt rakstītu par lielām lietām, tik lielām kā tās, par ko domāju, un par vēl lielākām nekā tās, ko redzu, bet tā kā tas kamols ir aizvelts priekšā un nav noveļams ne ar donkratu, ne stenoku, ne cirtni, es varu tikai par to, kas ir tepat: sadzīves tehnika spēlē orķestri manā personīgajā telpā, indiešu metāla šķīvji ar ķīniešu kociņiem-kātiņiem, amerikāņu statīvi, bangladešas plīts ar gāzi čehu gumijas vadā, kas pulsē, blīst itāļu tomāti savā skārdā, fujitsu siemens un sony-erikson, sēc mitsubishi plēšas un pūš acīs sasmakušu elpu, citizens bez apstājas iet man garām un cauri, visi saprecējušies savā starpā, gang bang together in my room - es nezinu, kur vairs nolīst, kur noslēpties no globāliem kodieniem, pat ja aizveru acis, nevaru ausis tik cieši aizdarīt, lai nebūtu visu šo trokšņu; es gribu brīdi klusuma, kad pamērcēties tīrkultūrā un pārcilāt gaisa masas savā galvā. only in my dreamz.

es atbrīvojos no sakāmā.
ja varētu atbrīvoties arī no darāmā,
tad būtu brīva, pateikta un padarīta.

tikko, ejot pēc saldējuma (ir jau pieci no rīta, bet laukā vēl tumšs), es sabijos savu ēnu - tās rēgaini stiepās un skrēja garām gar katru sānu pa divām, pa sešām, es skatījos turp un atpakaļ, sagaidot briesmas, un vēl stāvie kanāla betona krasti ar šņācošām dzelmēm, bet aizmugurē nebija neviena un arī lejā nekā. nesajūk jau cilvēki prātā tāpat vien, bet no tām elektriskajām spuldzēm, sučkām, kas nojaukušas vienīgo patiesību - ka naktī ir tumšs un jāsēž mājā, bet gaišs ir dienā. un te nu tu staigā tai falšajā gaismā un trīci kā pirmais muļķis ciemā.

un galu galā tas ir ļoti jauki, ka mēs uzturam pie dzīvības tādu mazu, absurdu valstiņu kā LV.