tikko saņēmu ziņu no sava franču puikas - viņš pieteicies armijas flotē uz 10 gadiem. saka - nebrīnies, kad viendien piestāšu tavā krastā matroža kostīmā. un man likās, ka viņam pārgājis.. sapnis par kino. un par būšanu kopā. acīmredzot.. joprojām sāp. bļin.

(elektrības kastei izrādās vajadzēja tikai uzsist un tā apklusa pati no sevis)

šogad ļoti daudz kas noticis pirmo reizi. patiesībā gandrīz viss. pirmais kontakts ar senseju, pirmais animācijas mēģinājums, pirmais psiholoģiskais terors no iemīlējušās sievietes, pirmā naudiskā apčakarēšana, pirmā iekarotā kalna virsotne, pirmie soļi japāņu sabiedrībā utt. viss tik pretrunīgi. laikam jau traki..
nez kāpēc gribas teikt, ka vissvarīgākā (pilnīgi kā tādā jaungada runā).. man šogad bija debija sērfošanā. tieši pirmie 20 m un sajūta, ka vilni kaut uz mirkli var pakļaut.. nu.. vismaz, ka jūra atļauj ar sevi spēlēties. tas iedeva ārkārtīgi daudz spēka un cerības visā tai nejēdzībā. kaut arī vadzis bija pilns.