mana pasaule atgādina caur mikroskopu skatītu attēlu. bez skaņas un bez sižeta. es dzīvoju laika kapsulā. halogēna lampa spīd tieši acīs un uztur nepieciešamo siltumu. un es klīstu kā vienšūne aļģe paraudziņā. ja nebūtu spēcīgās lēcas, tu dzīvotu, mani nenojauzdams. bet tā tu palaikam noregulē fokusu un ieskaties manas pastāvēšanas trulajā bezjēdzībā.

viss, ko apgūstu, mani pārstāj interesēt.
..it kā jau diezgan loģiski.
nu, piemēram, kožot vaļā specefektus, pazūd brīnums. lielākā daļa klipu liekas neinteresanti. patīk konkrētas detaļas, bet nav vairs tās sajūsmas par kustīgu bildi. nejūtu pareizo iedarbību, kā tam darbam vajadzētu uz mani nostrādāt. viss liekas bezjēdzīgi. laikam jāatpūtina acis.

nu labi - ne viss. paliek klasika. ierakstīju visu džeimsu bondu galviņu dvd. kad ciemiņi prasīja kaut ko smuku parādīt, uzliku to, bet viņi izbesījās - sak, a kad filma būs. sūds..
man pašai visvairāk patīk neizskaistināti, nemontēti, saukti garlaicīgi, gargabali. plašums, tukšums un smeldzīgs nekas. bet ne ekspresīvs dramatisms - pusnojauktās mājas un pamestie pagalmi, un ne noteikti pelēkās krāsās. nē. bet arī sadzīve īsti tā nav. es nezinu, vai vispār manās bildēs ir objekti, kaut arī tie tur ir, nevis faktūras un gaismas pleķi. drīzāk tās bildes ir kā mezgliņš kabatlakatā, ko iesien, lai neaizmirstu kaut ko svarīgu.
mani folderi ir pilni ar visādām driskām nekā. manas bildes ir neizteiksmīgas. un video - pliekani. teksti - patētiski. bet tie visi ir līdzīgi - tam visam spīd cauri mans neformulējams Es.