klāt gan nebiju, bet visi kaut kā apkārt runā.. es tagad ar iedomājos: ir japāņiem tādi tradicionālie rituāli, kas ilgst 10-12 h no vietas. un to būtiska sastāvdaļa ir aizmigšana rituāla izrādes laikā. jo tas dod iespēju saplūst ar šo noskaņu arī zemapziņā. skatīt rituāla iespaidotās pirmsmiega vīzijas, pat sapņus un tad pamosties un joprojām atrasties rituāla pasaulē. un sanāk, ka tu pats esi pabijis tajā visā iekšā.
un tā kā miega un pusmiega tēma, man tagad ļoti aktuāla pašai, es te tā piemiegot iztēlojos tos prozas lasījumus, un ienāca prātā, ka, ja tos rīko ar šādu pieeju kā pirmsmiega pasakas lasīšanu - ļoti garu vakarēšanu, kurā būtiska loma ir arī iemigšanai, tad šie lasījumi uzreiz iegūst kaut kā vairāk koncepta un noskaņas. tad tas vairs nav kā konkurss, un tad nenotiek tā sasodītā vērtēšana, nopelšana, bet vienkārši baudīšana - stāstu stāstīšana.
eh.. nu labi, atstāšu šo ierakstu kā publisku. un, lūgtum, ja kāds šo pasākumu uzrīko pirms manis - neaizmirstiet pateikt paldies virginia_rabbit par lielisko ideju, jo vells zina, kad es pati nonākšu jūsu pusē un pati ko tādu noorganizēšu..

laikam galvenā atšķirība ir tāda, ka viņi prot ar vienu skatienu un mazu rokas mājienu ierādīt tev tavu vietu - uz ceļiem bez ierunām pie viņu kājām, un turklāt vēl likt justies pat pagodinātai par šo iespēju.

un ko es pašlaik daru? spiežu sev skatīties to nolādēto "sayonaru" un neiemīlēties. un neiet tagad pie viņa nakts tumsā, pat ja dzirdu kā viņš nervozi staigā pa istabu un gaida.

droši vien nav pārāk patīkami filmēties sieviešu lomā filmā, kur galveno atveido Bridžita Bardo:)