kādreiz likās, ka manī iekšā ir krūzīte, kas plūst pāri malām. vai tāda kastīte, kas lauž vāku. iespaidi nomaina atmiņas. vienai sirdij tā kā par daudz. nežēlīgi viss aizmirstas - gan svarīgs, gan nesvarīgs.
bet pēdējā gada laikā man palielināts atmiņas apjoms. un tagad to sajūtu - man liekas, ka manī iekšā ir milzīgi daudz telpas. jūras plašums. par realitāti kļuvis ne tikai esošais, bet arī izdomātais, jo tas potenciāli var kļūt esošs, tāpat kā esošais var pazust. realitāte tagad ir nevis lietas, bet to kustība. es apzinos ne tikai savu apzināto, bet arī neapzināto.
un parādījies arī kaut kāds ekstra-spēks manipulēt ar jauno informācijas daudzumu. viss, kas likās aizmirsts, tomēr reiz nospiedies sirdī kā jūtīgā matricā, un tagad tiek vilkts laukā. bet jaunajā lielajā atmiņas telpā, pagaidām aizpildīts vien mazs stūrītis. tagad tajā var vilkt visu. liekas var bezgalīgi daudz.
vēl manī beidzot ir ne tikai ideja par Zemes milzīgumu, bet arī tās pieredze. pirms tam vēl šauri domājās, ka pasaule ir Eiropas sasmakušais gaiss. tagad domājas par pasauli kopumā. eju pa ielu un jūtu sevi pasaules koordinātās. un to milzu teritoriju uz vienu un otru pusi. es sajūtu 10 000 km distances kā kādreiz uz acumēru 3 m, 1 sprīdi, 15 sekundes un pustējkaroti cukura.

tikko sameloju kristīgās ticības nesējiem, kas zvanīja pie manām durvīm. sameloju tāpēc, ka tā likās ietilpīgākā atbilde, ko varu ar savu niecīgo vārdu krājumu pateikt, lai neviens nejustos apvainots. pateicu - "man jau ir Bībele".

lasot Bodolīno, manī rotājas tas pats smaids, kas tad, kad pirmo reizi ieraudzīju savu vārdu kāda kursadarba atsaucēs.

meitenēm patīk teātra pulciņi, jo tur var visādi sevi izrādīt, bet zēniem - tāpēc, ka tur var darīt ar meitenēm visu, kas ienāk prātā.