es mīlu savu senseju un viņam ļoti ticu. varbūt tāpēc, ka jūtu, ka viņš mani mīl un man tic. neskaitot vecākus, kas mani ir uzcepuši un akli mīl, mani ir izaudzinājuši 3 cilvēki - mikrobotniks, režisors un sensejs. un vēl ir arī bariņs sirdscilvēku, kas mani sildījuši kā tādu plastilīnu savos pirkstos - mme_sce, stuu, dnC, nnd, beg, u, akira, pluto, mcrome, rn_pbl, mr Darasse ... es jūtos kā tāds vissirsnīgāko cilvēku kopražojums. manī ir ieguldīts tik daudz mīlestības, ka nezinu, kā lai pasakos. gribas paņemt ruporu un kliegt kā mtv balvas pasniegšanā - paldies, paldies, paldies...

man tik bieži pēdējā laikā cilvēki saka - vai tu atceries? vairs ne tikai par neseniem notikumiem, par paziņu vārdiem, populārām vietām, bet arī par literāriem darbiem, tradicionāliem pasaku motīviem..
šausmīgi jocīgi - vai es esmu tagad tāda kā aizsaules virginia_rabbit? vai pārdzimusi jaunā formā? par kādu sakni... vai tiešām es esmu jau tik ilgi prom, ka liekos kā atmirusi āda?