"just because i'm beautiful i always get what i want" - vienīgā frāze, ko atceros no filmas "the man who cried".

šausmīgi iepatikušies rīti. tā kā man dienas laiki jau seni ir sajukuši, un laikā plūdums jau sen vairs nav lineārs, skatoties dažādajās stundās, kas uzrādās te kontineta vienas, te otras puses saitos, man sanāk piedzīvot vismaz 2 rīta cēlienus - vienu to, kurā vēl pati neesmu aizgājusi gulēt un satraukuma pilna vēroju, kā pamazām saule izlaužas caur aizkariem un otru tad, kad rietumu pusē mostas mani mīļie. sēžu laboratorijā, skatos uz oranžo pēcpusdienas gaismu un gavilēju - cik skaists rīts, cik fantastiski skaists rīts!
Verlēna "l'aube affaiblie verse sur les champs la melancholie des soleils couchants" /pāri laukiem rītausma vārīga lej visu rietošo sauļu sāpi.../ vai apmēram tā...

un vēl - šīrīta pirmajā rīta stundā sapratu, ka man vairs nav rūgtuma ne par vienu piedzīvoto neizdošanos. jo tās visas bija nepieciešamas, lai nonāktu tur, kur esmu pašlaik. ne tik daudz vietas, bet sajūtas ziņā. var jau būt, ka es būtu laimīga, arī ja būtu noticis citādāk, bet pēc ilga šaubu un apmulsuma perioda viss beidzot ir saslēdzies. un šodien jūtu ar katru savu šūnu, ka viss ir pareizi. viss ir tā kā nākas. viss ir kārtībā.