vakar ar Pēteri svinējāmies skaipā, līdz kamēr viņš atlūza. es patiesībā izdzēru tikai vienu bundžiņu 5%-īgā velnsviņuzina, kas iedeva pa galvu kā litrs 40%-īgā nezinkā vai vismaz 5 gab sazinkā. laikam no sajūsmas būšu aizmirsusi vakar paēst.
bet šodien diena pilnīgi draņķīga. tā protams nebūtu draņķīga, ja varētu nogulēt līdz parīdienai, bet es pamodos, jo mani aiz pleca purināja stress. bet aizdabūjis mani līdz dušai, pat tas saprata, ka šodien nebūs nekāda aršana.
aizgāju uz tuvējo veikalu un savācu pilnu grozu eklektisku produktu: dzeltenas krāsas Pepsi-gold, siera kūku, ūdenszālē ietītu rīsa bumbiņu, astoņkāja skriemeļus, alvejas jogurtus, un uz kociņa uzspraustu zivi.
tad palūdzu 2 karotītes, lai izliktos, ka es to visu neapēdīšu viena pati. tā kā pirkums pārsniedza 1000 jēnas, piedalījos loterijā. pārdevējs piesarka un pasniedza vinnestu - 2 vienreizlietojamos vīriešu skuvekļus.

šausmīgi pārdzīvoju, ka nebūšu Rīgā uz sammitu. varētu uzvilkt īsus brunčus un iet uz Vecrīgu koļīt Bušu..

laiks kaut kur pazudis.

laiks kaut kur pazust.

es biju jau aizmigusi, bet pēkšņi pamodos ar kliedzienu - bet nē! tā nedrīkst tikai atspoguļot sevi, savu laiku! ja māksla ir spogulis, tad tas ir nedrīkst būt novietots perpendikulāri un rādīt vislaik ačgārni to, kas jau ir aiz muguras. tas ir jānovieto tā, lai savāc vakardienas gaismas kūļus, tos lauž un atstaro kā saules zaķi rītdienas virzienā. un ja tā nav šāds spogulis-atstarotājs, tad nafig tādu vispār vajag? cik var blenzt pats uz sevi un neko nedarīt...

nu viss. tagad gan jāliekas gulēt.