vēstniecības bankets - izrādās mūs te pa visu valsti var gandrīz 20 sakasīt. sajūta kā kādreiz lauku bērēs, kad sapulcējas visi tie, ar ko tev nav nekā kopīgā, bet kurus tu tik un tā nesaprotamā kārtā mīli, jo tie ir tavi asinsradinieki. sadzērās lēto austrāļu viņķeli, sastūķēja pilnas kabatas ar parmezānu, kas nez kāpēc bija izstādīts kā mūsu nacionālais produkts. bet nu labi ka parmezāns - iedomājos, kāds efekts būtu, ja centrā noliktu Latvijas siera ritulīti ar visu miziņu.
iepazinos ar vienu japāni, literatūras profesoru Maskavas Universitātē, parunājos dzimtajā krievu valodā. ja man nebija vizīkartes vispār, tad viņš savējās bija sakopējis uz xeroxa. nofotogrāfējāmies, tagad gaidu bildes, kad atsūtīs, ja nav pazaudējis salveti ar manu e-mailu.
satiku arī savus draugus alpīnistus - skautu vadītāju un tūrisma bāzes īpašnieku, sarunājām kāpt atkal. tagad, kad būs sniega lavīnas. ja jau gribas kaklu lauzt, tad vismaz pa grezno - krāterī. jocīgi, bet krāterī man sirds gavilē priekā. tur, kad neredz horizontu, bet tikai augstas zemes sienas, var aizmirst, ka ir arī kaut kas ārpus tām -ķīmiskie atkritumi, ekonomiskās zonas, socioloģiskās aptaujas, politiskās nesaskaņas, interešu loki - to visu vienā mierā kādu dienu noslaucīs lava. dabas māte nav aizmigusi, tikai pievērusi acis, un kādu dienu tā uzspļaus cilvēkam. bet nu labi, ka tā. labāk nekā vienam otru nospļaudīt līdz nāvei.
ā, vēl bija arī viena pusmūža dziedātāja. apsējusi ap galvu krāsainu zeķi, šķiet. kārna, ar ļoti sarkanām lūpām. viņa vislaik ēda un runāja vienlaicīgi, un pie lūpu krāsas salipa drupatas. jebkurā gadījumā es nesapartu, ko viņa runāja. pārējie lielākoties bija biznesa cilvēki, tiem bija savas mērnieku laiku sarunas. tas jānis, kas man dažkārt sadzēries pa naktīm sūta vēstules, patiesībā izrādījās tīri veselīgs, blonds tēviņš. bet likās viņš sakautrējās par šo savu epistulāro vājību un novērsa acis. es gribēju pārtraukt šo mulsumu, uzsākot sarunu - palūdzu, lai atved man askofēnu, kad brauks uz dzimteni. viņš apsolīja. vēl tur bija pāris gaišmatainas blozgas, kas studē valodas un kultūru - tādas melanholiskas duras, kas nemaz negribēja ar mani iepazīties. vēl kaut kādam vecim bija paņēmusies līdzi mīļākā - ukrainiete ar milzīgām krūtīm bezgaumīgā samta vakarkleitā ar šleifi.
un vēl bija divi muzikanti no grupas "rebel". gribēju šamējos pierunāt aiziet uz džeza klubu, bet viņiem bija sarunāts vakariņot ar vēstnieku. nu i ladno. paspiedu visiem ķepu un aizgāju ar saviem vietējiem draugiem uz kino - varbūt mums arī ir dažādas rases, bet vismaz līdzīgas intereses. kaut kad no rīta mājup braucot atradu kabatā lapiņu ar valsts prezidentes uzrunu. it kā teikumi bija gudri un vienkārši sastādīti, bet man viņi kaut kā paskrēja garām. vairāk būtu paticies redzēt vienu vienīgu teikumu - Es jūs visus mīlu. Vaira.

man liekas, ka var izdalīt arī tādu rasi kā pilsētnieki.
tā ir izplatījusies pa visu pasauli.

man galvā mentols. nesaprotu vairs neko. un sasodīts tuvojas cunami. un vēl nez kas. un viss dolbī. es tulīt pacelšos gaisā.