kad vēl nebiju ēdusi austeri, biju iedomājusies tās garšu; un katrreiz domājot par to, siekalas saskrēja mutē; tas pārgāja, kad austeri pagaršoju - nu, normāla, garšīga gliemene, bet ne tāda, ne tuvu nestāv klāt iedomātajai garšai;
kad man bija 7 gadi, domāju par to, kāda ir sajūta būt 10 un 13 gadīgam; un skrēja tirpas no šīs domas vien; kad šis vecums pienāca, nemaz nepamanīju; varbūt vienīgi tikai to mirkli, kad pirmo reizi uzvilku tumšzilos džinsus un baltu, šauru maiku un ieraudzīju, ka man ir krūtis un dibens, un atskārtu, ka to redz arī citi. tai dienā es pamanīju, ka ir zēni un galvā uzkonstruējās mīlestības nojausma; tik spēcīga, tik svētlaimīga mīlestības apjausma bija tikai to vienu dienu; tā izbeidzās, kad sāku ar zēniem tikties; un es vairs nekad neesmu tā sajutusi mīlestību, kā todien;
un tā pamazām notika ar visu - ar sajūtu, kā ir būt pieaugušam, kā ir iet uz darbu, kā ir noreibt, kāda ir Vīnes simfonija, kā ir dzīvot Parīzē, kā ir lidot uz viļņa, kāpt kalnos, mīlēties backsteidžā...
atskārtu, ka vairs ir tikai 2 lietas, kas mani reibina no domas vien; vairs tikai 2 šādas projekcijas, kas uzdzen tirpas un nav vēl realitātes noplicinātas - heroīns un nāve.