***
2006.10.31. | 04:45
pulkstenis pus divi naktī. uzstājīgs klauvējiens pie durvīm. es piecelos no grīdas - izdzertā vīna pudele iedod pa kājām. nepajautājusi "kas-tur-ir", atveru durvis, izlaižot laukā savas istabas dūmu mutli. neona durvju lampas apspīdēts uz sliekšņa stāv bangladešas pilsonis spodri baltā kreklā, kas kontrastē ar viņa dabīgi tumšo sejas krāsu, ap kaklu šā tā apjosta sarkana kaklasaite. viņš tur rokās diezgan lētu Nikon fotoaparātu.
- could you please take my photo?
- yes, come in.
viņš samiedz acis piedūmotajā telpā, pārkāpj pāri koridora miskastei, izbrien cauri kedām. viņš ir galvas tiesu īsāks par mani. es ieslēdzu gaismu un lieku viņam nostāties pie sienas. atskāršu, ka esmu ģērbusies kurtkā, īsos šortos, basām kājām un manāmi grīļojos. savilcis apzinīgu seju, bangladešas pilsonis skatās objektīvā. klik. klik. nē, kaut kas nav īsti kārtībā. bilde pelēka un pats viņš tāds novazāts izskatās.
- can I repair your necktie?
- yes, please. i am not very good at.
mirkli šaubos, vai spēšu atcerēties. bet rokām piemīt sava atmiņa - es uzsienu kārtīgu klasisko mezglu. iemācījos siet kaklasaišu mezglus, kad man bija 13. pēc padomju enciklopēdijas, šķiet. pēc tam uztrenēju māku ap kaklu, kuru mīlēju, bet vēl pēc tam visa mācēšana glabājās vien latentā stadijā.
- i will take the photo with my Canon, ok?
- ok. it would be much better. i like your camera.
mēs uzrīkojam nelielu fotosesiju. bangaladešietis maina grimases un slien aizvien lepnāku stāju - te izskatoties pēc mačo, te pēc skolnieka, te pēc strādnieka. viņš sāk svīst un smaidīt, ieliek roku sānā, tad atkal sataisa nobijušos sejas izteiksmi. vienā mirklī viņš pamana, ka visu laiku mīdījies pa manu guļamo matraci.
- oh! i am in your bed.
- it's ok. you're not the first one.
- i like your sheets. did you buy them in Bazar?
- yes.
es sameloju, jo grūti atzīties, ka palagus, kas viņaprāt nopirkti veco mantu izpārdošanā, patiesībā esmu iegādājusies salonā par bargu naudu.
- i will put the pictures on USB ok?
- ok.
kamēr lādēju bildes, viņš vēro manu istabu. viņš nekad līdz šim nav redzējis īstu plašu atskanotāju. tikai filmās. viņš saka, ka arī gribot klausīties plates, bet no tāda aparāta ar trubu. es saku, ka gramofons šķiet darbojas ar cita tipa diskiem. viņš saka - nekas, bet tam ir skaista forma.
paprasu, vai viņam nav cigaretes. viņš esot atmetis, bet piedāvā man pīpes tabaku. prasu, vai viņam ir papīrīši, kur to uztīt. bet viņam nav gan. es atsakos.
no rīta atrodu pastkastē pamatīgu tabakas kumšķi.
- could you please take my photo?
- yes, come in.
viņš samiedz acis piedūmotajā telpā, pārkāpj pāri koridora miskastei, izbrien cauri kedām. viņš ir galvas tiesu īsāks par mani. es ieslēdzu gaismu un lieku viņam nostāties pie sienas. atskāršu, ka esmu ģērbusies kurtkā, īsos šortos, basām kājām un manāmi grīļojos. savilcis apzinīgu seju, bangladešas pilsonis skatās objektīvā. klik. klik. nē, kaut kas nav īsti kārtībā. bilde pelēka un pats viņš tāds novazāts izskatās.
- can I repair your necktie?
- yes, please. i am not very good at.
mirkli šaubos, vai spēšu atcerēties. bet rokām piemīt sava atmiņa - es uzsienu kārtīgu klasisko mezglu. iemācījos siet kaklasaišu mezglus, kad man bija 13. pēc padomju enciklopēdijas, šķiet. pēc tam uztrenēju māku ap kaklu, kuru mīlēju, bet vēl pēc tam visa mācēšana glabājās vien latentā stadijā.
- i will take the photo with my Canon, ok?
- ok. it would be much better. i like your camera.
mēs uzrīkojam nelielu fotosesiju. bangaladešietis maina grimases un slien aizvien lepnāku stāju - te izskatoties pēc mačo, te pēc skolnieka, te pēc strādnieka. viņš sāk svīst un smaidīt, ieliek roku sānā, tad atkal sataisa nobijušos sejas izteiksmi. vienā mirklī viņš pamana, ka visu laiku mīdījies pa manu guļamo matraci.
- oh! i am in your bed.
- it's ok. you're not the first one.
- i like your sheets. did you buy them in Bazar?
- yes.
es sameloju, jo grūti atzīties, ka palagus, kas viņaprāt nopirkti veco mantu izpārdošanā, patiesībā esmu iegādājusies salonā par bargu naudu.
- i will put the pictures on USB ok?
- ok.
kamēr lādēju bildes, viņš vēro manu istabu. viņš nekad līdz šim nav redzējis īstu plašu atskanotāju. tikai filmās. viņš saka, ka arī gribot klausīties plates, bet no tāda aparāta ar trubu. es saku, ka gramofons šķiet darbojas ar cita tipa diskiem. viņš saka - nekas, bet tam ir skaista forma.
paprasu, vai viņam nav cigaretes. viņš esot atmetis, bet piedāvā man pīpes tabaku. prasu, vai viņam ir papīrīši, kur to uztīt. bet viņam nav gan. es atsakos.
no rīta atrodu pastkastē pamatīgu tabakas kumšķi.