"es tevi ienīstu, kropli!" - saka sieviete - radītāja par citas sievietes radīto kļūdu. tā ir asinsbalss, kas atsitās pret sugas turpināšanas šķērsli, pret iznīcības nesēja aukstajām krūtīm un atbalsojas, un izskan kā nosodījums tai, kas to laidusi pasaulē un kā brīdinājums visām citām, kas lien pa to pāšu meža taku, taustīdamās pēc drošas, sausas pazares, kur dzemdēt un nosargāt nākotnes cerību.

es atsaucu naida ierakstus. manī naida nav.
tas bija tikai pieļāvums. naida projekcija. ienāca prātā teikums "es tevi ienīstu, kropli!" un likās, ka tas ir galējā naida izpausme. es nevaru iedomāties spēcīgākus vārdus. man liekas, ka tie ir vārdi, pēc kuriem sākas klusums, raudas un padošanās.
un nezinu, kāpēc par to vakar domāju. biju aizņemta ar pavisam ko citu. patiesībā jau sen esmu aizņemta ar gluži ko citu, nevis vīriešu-sieviešu lietiņām. man pajāt uz to visu. domājamais periods ir garām, tagad ir jāsadara sadomātais praktiski un tur nekādai romantizēšanai vietas nav. tehnika, koncentrēšanās un pacietība.
vienīgi, kad paceļu acis, pats no sevis galvā uzpeld kāds teikums, un liekas, ka ir jāpieraksta. un manis pēc - var to pierakstīt arī šitai publiskajā lapelē, kuras jēga gan nav īsti skaidra. bet cik nojaušu, tam ir kāds sakars ar kautrību..