ir katram dzīvē kādi nebūt zīmīgie notikumi. ir tās dienas, kad izdari izvēli, kura daudz ko noteiks turpmākajā dzīvē. vai tā būtu darba, partnera, mājas vai skolas izvēle, bet pirms tās izdarīšanas lielākoties visiem - smagākā vai vieglākā formā ir bezmiegs, izmisums, apjukums, bailes vai vismaz shaubas..
es piederu pie tiem, kam uzkrīt tas viss. jo liktenis mani mēdz nostādīt ļoti radikālu izvēļu priekšā.
pagājšnakt bija tā bezmiega nakts, kas atdala ieilgušu apjukuma un gļēvuma periodu no sekojošā aktīvas rīcības perioda. un kā jau tādās naktīs mēdz būt, es biju pilnīgi viena. nu, ne jau tik viena, kā mēdz teikt - "ak, es esmu tik viena! neviens mani nesaprot." bet vārda tiešākajā nozīmē - man nav neviena tuva cilvēka pat tuvāko pāris tūkstošu kilometru attālumā. kas gan maz ko šķir, jo lēmums jau ir tikai mans. un pat ja arī būtu pie vecākiem vai draugiem, šķiet, viņi nespētu man dot vajadzīgo padomu..
tā bija nakts, pirms mazā nāriņa atdod balsi, lai iegūtu kājas.. vai otrādi. kad ap 5iem rītā biju jau noskatījusies 2 reizes grīna "mākslu tiltu" un noslēpusies zem segas, nemelojot sev atzinusi, ka es beidzot jūtos patiešām slikti, uzdrukāju skaipa lodziņā, kurš man klusē jau gadu:
- a?
lodziņš ietrīsējās un atbildēja:
- atvaino, ka es visu laiku kluseju. taisos tev raxtit un atlieku un atlieku. nu ka tad tev iet?
- man vajag kaadam pateikt, ka man iet slikti.
- johaidi, kas noticis?
- absurds jau ievilcies,bet man ir paaris stundas, lai izlemtu to turpinaat. nav speeka
- tad jau sanak, ka tu varetu darit ta, ka es tev tagad ieteikshu
- es gribu tikai guleet un necelties. un man parasti taa nav.
- tu tiesham neizklausies labi
- man pilniigi sajaats praats. un liekas ka nav way back.
- taa, izklausas, ka tu beidzot sac apjaust kada tu pati isteniba esi, kas tev daras galva...
- bet es esmu pati ar sevi vistieshaakajaa noziimee..
- es ari.
- ir tikai dazhi cilv, kas zina, ka es esmu. tuvaakie, kas bija, neiztureeja - aizbrauca vai sajuka.
- mhm... es loti gribu but tur un paskatities cik atra laika es varetu vai nevaretu sajukt.
- man ir gruuti. un ja nu tas ir fake? es esmu virves pusee. un zaudeeju balansu. man piedaavaa trepes lejaa. ja ieshu uz priekshu - 99 %, ka nokritiishu.
- un es tagad izlemju tavaa vietaa - ej!
- paldies.
- ja es vareetu, es tuuliit pat atbrauktu.
- es zinu.

ap 7iem no rīta man piezvanīja kāds amerikāņu rakstnieks, sakot - "viņš nebija ar mani sazinājies 5 gadus un tagad lūdza piezvanīt tev".

mēs norunājām 4 stundas. viņš man stāstīja par Rīgu, par cilvēkiem, ko pazīstu un nepazīstu. par 90tajiem, par 80tajiem, par mīlestību, par vecākiem, par politiku, par saviem cilvēkiem, par Vietnamu, par Laosu, par Itāliju. es, knapi liekot vārdus kopā - kā jau tas mēdz būt pēc negulēšanas - rakstīju viņam čatā stāstus. par sieru, par vecotēvu, par propagandu.. viņš ielūdza mani ciemos pie sevis un sievas uz Kjoto. un tad teica - bet nu tagad aši teci un paraksties par izvēles izdarīšanu. un zini, ka neesi viena - arī virves otrā galā tevi gaida cilvēki.

es paspēru soli uz priekšu.