| |
[Aug. 13th, 2007|05:23 pm] |
naktī no svētdienas uz pirmdienu ap 4.00, kad es jau biju atmetusi jebkādas cerības atkal ieraudzīt visus savus radiniekus, kas draudzīgi sakāpuši laivā bija devušies nenosakāmā virzienā 5-dien pēcpusdienā.. kad es apjautu to tukšuma sajūtu, kura pārņem, kad tev uz nedēļu iedod radiniekus un pēctam viņus atņem. sajūta kā tā, kad tevi noliek gulēt un pēc minūtes izmet uz ielas. vienvārdsakot, tā pati, pie kuras it kā jau esmu pieradusi pēdējo gadu laikā, ka saime man eksistē tikai atmiņās. samierinājusies ar likteni, nolikusies gulēt pie atvērta loga, klausoties kā vientuļi sēru vijolīti spēlē sienāzis, mēģinot saskaitīt, cik tieši radinieku esmu pazaudējusi - ar domu sākt raudāt rīt, tai mirklī manu laišanos miegā kā ar nazi pārcirta sapuvis ābols, kas tika iemests pa atvērto otrā stāva logu virs manas gultas. pamatīga dauzīšanās pa durvīm, aurošana un līksma dziedāšana.
nokāpu lejā samiegojusies, attaisīju durvis un tad atlika tikai skaitīt visus, kas tur ievēlās kā pa podiumu, apņemti ar aļģu, kūpinājumu, alus un sviedru oreolu, manā miera ostā piestāja: zviedzoša tante ar kuplām krūtīm, plasmasas maisiņiem rokās un sirmu matu ērkuli, viņas meita ar mūžīgi izbiedētu skatienu un maziem vampīra zobiņiem, šīs meitas vīrs ar melniem matiem līdz vidum - notetovējies un nosmērējies līdz zobiem, vaimanādama un pukstēdama, ievēlās arī mana māte, teikdama, ka nekad! nekad! dzīvē vairs nekāpšot ar idiotiem uz viena klāja, kruīza autors - mātes civilvīrs - ar vienu mākslīgu aci, saulē izcepinātu seju, atrautu kreklu sisdams pie krūts dūres ar daļēji atrautiem pirkstiem un jautri svipodams, bariņš izmocītu, zaļu bērnu, kas bija nesami, bet tomēr tika vilkti uz pašu kājelēm, brālis, kurš vienmēr ienākot pa durvīm stiepj roku sveicienam kā jau darījumu cilvēks, abas viņa krāšņās sievas - viena blonda, otra tumšmate, daži pusaudži - arī zaļganām sejām, laikam no neēšanas un pa kluso aiz stūra uzvilkta dūma.. un tā tālāk.
viņi saspiedās visi mazajā virtuvītē, kas principā nav domāta vairāk par 3 cilvēkiem. vilka laukā jūras veltes, apsaukāja mani par skopuli, kas slēpj šņabi zem pūra, grieza kūpinājumus un gurķus, mazgāja mutes un kājas visās iespējamās ūdenstiplnēs, grabināja katlus, trenkāja kaķi, skaļi irgojās.. vienvārdsakot, es varēju tikai celt acis uz debesīm un atkal vērsties pie Dieva: sak, paldies, ka uzklausi manas lūgšanas, turklāt piemet vēl klāt savu neizsīkstošo ironiju.. |
|
|
