klik mī! - July 22nd, 2007 [entries|archive|friends|userinfo] virginia_bitch [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

July 22nd, 2007

[Jul. 22nd, 2007|06:02 am] paldies, tiem, kas uzklikšķināja. tikko virginia_rabbit jūs iepazīstināja ar promo materiālu. turpmāk šāda veida rakstus lasiet žurnālā virginia_bitch. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|01:53 pm] tu uzraksti, piemēram, uz sienas "hui", bet otrs iet garām un tic. ar ko tas viss beigsies? ja viss jau ir norakstīts, visas sienas i mean, tad pasaule ir jau norakstāma? vai nav negodīgi izmantot visas savas zināšanas par valodu un izmantot pret cilvēci? bet tad kad to visu zina vai nedaudz, tad ir arī čābīgi, jo tad tu zini, cik liela kļūda ir kaut ko sacīt. tāpēc es nodibināju kopienu paklusee visiem tiem labajiem ļaudīm, kam nav, ko teikt. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|02:02 pm] vadīt sevi kā kompāniju. vadīt sevi kā valsti. pavest sevi kā karalisti. ticēt uz sevi kā vatikānu, bet turklāt ļauties pavesties. mood: sometimes i feel like a waterfall = gadsimata teikums. tā arī ir. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|02:08 pm] jā, es guļu ar visiem, bet mīlu retos. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|02:09 pm] marabou, es Tev vakar nopirku burvju flautu! nopietni. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|02:11 pm] paturpinot par tiem frenchijiem. [ak dies' cik man šodien ir sūdīgi.] es nezinu, no kāda kosmosa man nāk zināšanas tad, kad es iedzeru. tur bija tāds ierīkots bārs, kur varēja dabūt visādus dzērienus, iespējams, par godu Bastīlijas ieņemšanai. [jautājums uz attapību - kad Bastīliju ieņēma?] tur par sargiem bija nolikti divi frenchiji, bet neviens nenāca vai es nezinu, cik bija pulkstenis un es vienkārši negāju prom, bet es viņiem stāstīju par to, kā būs nākotnē. nu, par lietām, kas patiesībā ir manas fakultātes noslēpums. es lauzu hipokrāta zvērestu dēļ diviem staltiem franču puišiem. nekādiem ne muļķiem - viņi arī raksta disertācijas. da, visi, ko es te satieku kaut ko raksta, un viņus visus ir tik viegli apmānīt. bet es jau nemaz nemānos, es patiešām esmu stulba. vienīgi ar vārdiem man ir kaut kāds jocīgs deal - es pasaku, bet pati nesaprotu, vai es tam ticu vai nē. mans sakāmais ir kā galma ākstam, bet uz mani skatās kā sievieti. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|02:23 pm] es jums pastāstīšu, kāda tagad te aina - ir karsts un man ir sūdīgi. esmu ietinusies palagā kā romiešu princese. drukāju uz kompja un palaikam padzeros aukstu ūdeni no glāzes, it kā man rakstot izkalstu mute. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|02:26 pm] patiesībā viss sākās ne jau ar frenčijiem, bet .. ak dies'.. groteska. viss vienā katlā, pamēģināšu no sākuma. to, ka mans draugs izrādījās homoseksuāls - to jau es teicu, vai ne? bet tas viss ok, mēs jau tā uzvedāmies kā prezidents ar sievu. turklāt, viņš izstāstīja, kas tur ar to muguru. ka nav tikai tā, ka viņam sāp ļoti, bet viņš arī diezgan drīz mirs. viņš bija noskuvis matus un par to miršanu pateica stacijā, kamēr gaidījām vilcienu uz perona. un te nu es gribētu pasvītrot pilsētas metaforu. man jau uz tā perona šis tas ir noticies, bet šeit vilcieni pienāk ļoti ātri. ĻOTI ātri es teicu, un tie ir super-ekspreši. saruna uz perona ir iespējama labi ja minūti gara. tieši vienia atbildei un jautājumam, piemēram, - tu mani mīli? - laikam vairs nē. un tad iekāpj vilcienā un aiznesās. šoreiz saruna bija. - man dod maksimums vēl 10 gadus. - nu, desmit ir diezgan daudz. es sev tik daudz nedotu. - yea, true. nu, un vēl šis tas par nāvi. un tad iekāpām cinisma vagonā, bet !goda vārds! cinisms te nebija ne vietā, ne apzināts. bet nav jau laika vairāk pateikt. te iemāca sarunāties haikās un vizināties ar tanku. bet, nu, tas viss no citas tēmas. jo ne jau tikai dzīve kopumā ir traģi-komiska. tas tak viss saliekās kopā pa dienai. dzīvības un nāves jautājumi - maru/batsu [aplītis vai krustiņš jap.val] testā. - kopš tu noskuvi matus es tevi vairs nemīlu - bet es viņus noskuvu vakardien! - ā, nu tad laikam tas sākās jau senāk mēs pabraucām garām, bet tas bija ok, jo vajadzēja nopirkt dāvanu. kāpēc man liekas, ka jau tad uzvedāmies kā piedzērušies. es nopirku plūmes Sārai, kam bija dzimšanas diena, un stabulīti priekš marabou. tad kokā izgrebtu pildspalvu - pelikānu, atslēgai uzmaucamu gumijas puķīti par 5 ls. nu, kaut ko tur vēl. sudarba tomātu ar acīm, ā! pulksteni ar jaunavu Mariju. tas laikam viss. man likās, ka Sāra ir tāda nu baigi krutā, tāpēc es izvēlējos pastkarti ar opija magoni un sacerēju stilīgu tekstu. īstenībā es Sāru nemaz nepazinu. tikai no e-mail, jo viņa man atrakstīja, lai pakonsultētos par mediju skolām tokijā, un es kaut kā iedomājos, ka viņa tad jau ir tikpat stilīga kā es. to, ka ne es, ne Lūks viņu nepazīstam reālajā dzīvē, sapratām jau pa ceļam. viņš tika ielūgts, jo ir austrālis. un Sāra arī. acīmredzot, viņa ir ielūgusi visu mailinglisti. mēs gatavojāmies uz masu ballīti. vienā ziņā nekļūdījāmies - tiešām mailinglisti... bet arī tā viņai bija īsa. [ui, mamma piezvanīja! es tūlīt turpināšu... ] link post comment

[Jul. 22nd, 2007|05:51 pm] nē, nu bet tiešām mēs nebijām dzēruši ne lāsīti, kad gājām turp. bet gājām kā pa šmigu velns zina kur.. caur tempļa dārzu, tad universitātes teritoriju, pēc tam tur bija publiskās tualetes un mežs, vārtrūmes aizstīpotas ar metāla stieplēm - tas bija dizaina elements, bet nu ar zemtekstu. nu, tā tiešām tīra ūber-tokijas fiška: ielikt cilvēkus cietuma telpās, bet apkārt uztaisīt mīkstumu, jo blakus aizstīpotajiem vārtiem ir elektroniskas durvis ar interfonu un tā, bet vārtus ir elementāri pārkāpt, jo dzeloņdrātes ir tikai simboliskas - principā asprātīgs risinājums, jo ja uzliktu īstās, tad kautkāds interpols ieliktu visu impēriju cietumā - par to, ka ārzemniekus tur kā zvērus ai restēm. bet tur jau! tur! protams tam ir savi iemesli arī. bet pati māja - konstruktīvisma superšedvrs jau veca kā brīvības statuja - appelējusi un vīteņu mežģīnēm apaugusi, pacēlās aiz tempļa kā iesūnojis kosmosa kuģa vraks. mēs ar Lūku apstājāmies pie tām stieplēm, ar kurām aizstīpota vārtrūme. drīzāk kā izbrīnā.. lai gan likās, ka Lūks jau bija te bijis kāda internet-draudziņa drāšanas nolūkā, bet, acīmredzot, ir lietas, kas nebeidz pārstegt - es runāju par to vārtu risinājumu, kas atgādināja cietumu. uz sarkana mocīša piebrauca japāņu zēns. - vai tu arī pie Sāras? viņš izvilka mobilo telefonu, parādīja e-mailu, sakot - jā, laikam Sāra viņu sauc. - kā tu pazīsti Sāru? - es viņu nepazīstu. to mailu man viens draugs pārsūtīja. - ak, tā. mēs nonācām vingrošanas zālē. es teicu, ka tā visa bija Todaja teritorija? tā ir universitāte, kurā visgrūtāk tikt. nu un tie, kas tur tiek, nu kā lai to apraksta... viņi tā arī izskatās, kā tie, kas tiek labajās universitātēs. tie ir cilvēki - topošie zinātnieki. nu, koroče cirka trupa: 2 m gara maskaviete - bioķīmiķe, 1.40 m un ļoti resna, bet smaidīga jakutiete - valodniece, lūzere Sāra tamborētā kleitā bez krūštura, jo nav ko tur turēt īsti, bet ar izgāztu vēderu, ruda, ar zaķa zobiem un pīkstošu balstiņu - tad tāda Tu esi Sāra! 4 ķīnieši ap ping-ponga galdu [protams!], latinosi pie magnetofona kačāja kaut kādu KAKAfonisku salsu, Žuljēns ar dabas dotu kuprīti un sarežģītu specializāciju datoru jomā, škielacis Kims no DIENVIDkorejas, kā pats uzsvēra.. ai, nu un tādā garā. japāņi pārsvarā. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|05:54 pm] pārkāpuši priekšnama apavu kaudzi un atstājuši savējos arī nodevai, mēs sapratām, ka esam nonākuši ne tur, kur plānots. gājām uz Beverlīzhilzu, bet nokļuvām Glābējzvanā.. nu, un kas atlika? metāmies dzert. - man liekas, ka Japānas Izglītības stipendiju komisija sit pušu Holivudas kastingus, - noburkšķēja Lūks un piesitās vienīgajam kaut cik izskatīgajam zēnam par draugu. tas zēns.. bija arī vienīgais, kurš atteicās no bingo loterijas lapiņas, sakot, ka viņam riebjas spēles, bet mēs pārējie tikām uzreiz iesaistīti. Sāra pakāpās uz krēsla un pēdējais, ko viņa savā sīkajā balstiņa vajadzēja darīt - sāka kliegt ciparus. un mums savās lapiņās vajadzēja tos atzīmēt. 27, 31, 15, 16, 89, 100.. Natašai jau bija sakrājusies vesela rinda. kad es viņai teicu - eu, aizej parādi. viņa atbildēja - nē, vajag vēlreiz pārbaudīt, es nevaru iet, kamēr neesmu pārliecinājusies. jā. tas ir nopietni - kamēr neesi pārliecinājies, labāk neej. ziniet, es ļoti cienu gudrus cilvēkus. bet lai cik arī tu gudrs nebūtu, ir brīži, kad tu esi pelnījis, lai tevi nosauc par idiotu. un šis bija viens no tiem brīžiem - "kamēr neesmu pāliecinājies, nevaru iet"! bingo loterijā, kur galvenajā lomā ir bumbiņa - pļecka! vai nu tas bija sakē vai kas cits, bet tai brīdī es kļuvu par oratoru. un sāku visiem stāstīt par to, kā būs nākotnē. cerot, ka gudrīši man pametīs vēl savus argumentus, bet viņi tikai klausījās muti ieplētuši. turklāt, es sarunājos arī ar hēlija balonu. pēctam uzlūdzu to balonu uz deju. tad Lūks teica, ka ir laiks iet. bet nekur vēl neaizgājām, jo sīkā balstiņa paziņoja, ka tagad visiem jādzied "happy birthday too youu". neviens nepievērsa uzmanību. tā kā es jau biju kļuvusi par vakara naglu, spēlēju savu naglu līdz galam, uzsaucot - eu, mums te ir arī jubilārs. laikam gan pateicu kaut ko mazliet smieklīgāku par šo, jo visi smējās. nodziedājām dziesmu. otrreiz mēģinot aiziet, viņa mūs atkal noķēra, sakot - bet vēl taču uguņošana. un izvilka veselu paku ar krāsainām bērnu petardēm. un visi devās laukā.. tai mirklī mēs sapratām, ka viņa ir ļoti, ļoti piedzērusies un knapi iet. viņa liekas vairs itin neko neredzēja un nesaprata. viņa paņēma rokās sprakšķošo brīnumsvecīti un grizās un griezās un griezās un griežas un griezās, līdz pakrita. cilvēki uz terases pamazām sāka izklīst. link post comment

[Jul. 22nd, 2007|07:14 pm] šeit kāds fragments iztrūkst.. es nezinu, kā mēs nokļuvām līdz vilcienam. atceros, ka šmaucāmies. ā, un Lūks brauca ar taxi pēctam, bet es gonkoju ar 2-riteni. Lūkam sākās sāpes un viņš nevarēja paiet. tas ir drausmīgi, kad tāds liels un stalts cilvēks.. tas nelīmējas kopā. kaut kas tāds kā paralizēts tīrasiņu zirgs. un viņš bija jānoliek gulēt uz kādu stundiņu. bet arī viņa kopmītnē frenchiji lejā bija uzrīkojuši balli. visi gan nez kāpēc dzīvojās pa lauku. bet tie divi frenchiji sēdēja ar šnabja un viskija pudelēm apkrāvušies. piebiedrojos pie bāra un acīmredzot ļečīju diezgan ilgi. un tad kaut ko tur vēl. laikam ar rumāni runājos par politiskiem jautājumiem.. tas nozīmē, ka tagad kādu mēnesi labāk tur nerādīties. ap pieciem no rīta pamodās Lūks ar ierosinājumu doties visiem uz karaoki. un tur tad nu bija perfect ending of a perfect day - kamēr es gāju izņemt naudu uz convinient store, Lūks ar japāņiem vienkārši pazuda. es izvirināju visus karaokes kabinetiņus - nevienā viņu nebija. sūtīju mailu, viņš man arī it kā. maili nekur neaizgāja. lija lietus, bet es sēdēju uz tilta lietū un internetā un raudāju. par to, ka mani aizmirsa. protams, ka tā visa bija tikai likumsakarīga kļūda. bet es sēdēju un raudāju par to. un par visu citu. pārrados mājās izmirkusi kā kuce lietū. izrubījos, pamodos. un radīju jūzeri virginia_bitch. link post comment

navigation [ viewing | July 22nd, 2007 ] [ go | Previous Day|Next Day ]