Šonakt atmiņas ir īstākas. Šonakt gribas sapņot gaisīgus sapņus. Un domāt par skaisto. Šonakt salst mazliet vairāk kā citkārt un šonakt gribas dejot citādāk, mazliet vairāk kā vienmēr. Šonakt vienkārši ir labāk kā citreiz, šonakt sarmā var atrast sniega laumiņas. Šonakt var aizmigt, zinot, ka rīt arī būs labi.

Smalks tīras laimes pavediens vijas cauri sūdīga materiāla audeklam. Ir labi.
Un nevajag nemaz neko rakstīt.

Pacelsim glāzes par manu jauno plaukstas rotājumu. *Ironiski smiekli*

Ir labi atkal nedomāt par neko. Skatīties stulbu animācijas filmu, dzert aukstu tēju un atlikt domas uz vēlāku laiku.

Es biju pati labākā meita, kādu viņa var vēlēties. Es smaidiju, smējos, samīļoju viņu, palīdzēju nolikt mantas, klausijos un lēkāju viņai apkārt, izpildīdama katru viņas vēlmi. Bet patiesībā ļaunā priekā domāju par viņas, jau salīdzinoši pieredzējušas sievietes, naivumu. Tādas lietas tā vienkārši neaizmirst.

Tiko pabeidzu lasīt grāmatu, kas, nezinkapēc tā liekas, sekos man vēl ilgus gadus.

It kā jau tas viss bija skaisti, bet tomēr kaut kas no tā visa palika nesaprasts. Bet tā varbūt arī vajadzēja. Ehh, bet būs labi. Un zvaigsznes bija tik...tik īstas. Kuģu gaismas pie horizonta. Tikai gribējās laik kāds būtu blakus un to visu redzētu.

Māte ir prom un būs prom visu turpmāko nedēļu. Toties rīt kopā ar tēvu un brāļiem dosimies [hah] *ģimeniskā* 3 dienu izbraukumā, kaut kur pie Baltijas jūras. Protams bez mātes, kas ir kaut kur Turcijā. Pirmdienas vakarā būšu mājās. *Bez emocijām, kas jādara tas jādara*

Rozes Vārds ir burvīgs. Latviešu valodas / Literetūras skolotāja atkal priecājas par manām tieksmēm lasīt grāmatas. Šodien viņa man teica: "O.. Rozes vārdu lasām, cik mēs gudri." Pasmaidīja un aizgāja.
Kādā stundā, kad visa klase, mainoties ar lapiņām, raksturoja viens otru, viņa uzrakstīja tā: "UI, Tu esi interesanta, tas tevi atšķir no pārējiem. Tu dzīvo ar grāmatām un grāmatās. Lepojos ar tevi! :)"
Nu lai nu kā, tomēr ir jauki dzirdēt no kāda pieauguša cilvēka vārdus, kas liek nojaust, ka viņš iespējams tevi saprot. Kaut mazliet.

Es šodien dabūju EKO grāmatu ko tik sen nevarēju dabūt. Es jūtos viegli kausējama. Tas ir burvelīgi. Es sēžu gultā ar zīmuli rokā un atzīmēju visu, kas kaut kā piesaista.

Pirmais ko man šodien pajautāja cilvēki, proti, klasesbiedri bija: "Vai tu esi laidusi ar meiteni?" Hah, tas uzlaboja garastāfokli.
Lai nu kā es arī nesen uzzināju, ka es esot neatņemama klases daļa, ka daudzi mani respektē un ciena un es tiešām esot "riktīgi foršs" cilvēks. Ka klase bez manis vairs nebūtu "mūsu" klase.
Vienīgais kas no šā visa skaistā apbēdina ir tas, ka to pašu es nevaru teikt par viņiem. Varbūt daļu no tā kādam, bet līdz galam nevienam. Kaut gan varbūt gribētos, bet paskatoties uz viņiem nevar tā vienkārši pateikt "Es tevi cienu!" , jo ir ļoti daudz lietu par ko viņus necienīt.

____________

Šodien melanajai kleitai pievienojās arī korsete. Muhahā...
Un rīt ir ilgi gaidītā ieskaite. Muhahā...

Māte jau kārtējo reizi izdrāza manu psifi, vai vismaz centās to izdarīt. Pēdējā laikā mani tas vars neietekmē, patiesībā vismaz pēdējo gadu tas mani neietekmē, vismaz tik ļoti kā agrāk. Bet es necietīšo to kā viņa rīkojas. To kas un kā es jums nestāstīšu tas tik un tā neko nemainīs.

Tagad viņas apziņa vai ļoti iespējams zemapziņa jūtas par visu mazliet vainīga, bet ziniet man vienalga. Nekas no viņas mani vars tā īsti neietekmē. Lai vai kā sestdien dators tika pārnests u viņas istabu un tad svētdien atkal pārnests uz manējo un es (laik kāda arī idiote es arī būtu, es tomēr nesaprotu kā man tas izdevās) pēc nepilnas nedēļas atkal pazaudēju savu jauno telefonu. Bļāviens, nepagāja pat nedēļa un man telefona vairāk nav!

Šodien uzvilku aizvēsturisku melnu kleitu un devos uz skolu. Diena pat bija jauka, tomēr patīkamais tukšums ir pagājis un atkal sākas jauns vājprāta vilnis. Laipni lūdzu. (Un man atkal uzmācas tā sasodītā paranoja). !

Cik nepatverami gan var būt rudens vakarā pastaigāties zem koku birstošajām lapotnēm, skatīties pilnmēnesī sasodīti labas klaviermūzikas pavadījumā, mutē kausēt balto šokolādi un apzināties, ka viss būs labi, šādā vai savādākā veidā.

Šodien tiku pie jaunām krāsām, otām un zīmuļiem. Izrādās, ka es nevarētu kļūt par labu impresionisti. Bet gan es pārdzīvošu.
Māte šodien paziņoja, ka visu nedēļu esot jutusies ļoti laimīga un pateicās mums par to. Es viņai klusībā pateicos par to, ka viņa ļāva man vienu nedēļu nenonākt līdz nervu sabrukumam. Vairāk šādu nedēļu. Bet nejau gluži to es gribēju teikt, patiesībā es vienkārši mazliet priecājos par to rudeni, kas ir aiz loga. Šis ir skaistākais laiks pēdējo mēnešu laikā. Un es atkal varu būt mierīga un nedomāt ne par ko.

_________________

Ahh... Es beidzot dabūju jaunu telefonu.

Kāds izjauca manu rūpīgi krāto mierīgo tukšumu.
Paldies tev.
Tagad jāsāk no sākuma.
Un man jau gandrīz izdevās.

Muhahā...

Viens liels un pamatīgs tukšums. Ir tāda sajūta, ka vajadzētu izgulēties un tad viss būs labi, bet nevar. Gulēt gultā un skatīties griestos, tas nepalīdz un miegs ir pamatīgi apmaldijies apejot kaimiņmājas dzērāju bērnus un to nelaimīgo meiteni, kas iespējams vairs nekad nesatiks savus 'burvīgos' vecākus un turpmākos gadus pavadīs bērnu namā. Bet nejau pat to ir šis bezmērķīgais, randomo domu sakopojums. Tas patiesībā nav par neko, ja nu vienīgi par pašu neko. Un tagad it kā ir labi. Mātes ābolu pudiņš patīkams miers un mierīga mūzika. Vakar miera nebija, vakar bija aizmiršanās. Bet šodien šodien es nedomāju, šodien ir mierīgs tukšums.

Es cenšos nedomāt, es cenšos ar nodomu darīt ko citu kā domāt.
Cik ciniski.
Bet kas par to, šobrīd man konkrēti vajag atslēgties no tā visa un kļūta par seklu, nedomājošu personību.
Lai cik grūti tas arī nebūtu.