Māte jau kārtējo reizi izdrāza manu psifi, vai vismaz centās to izdarīt. Pēdējā laikā mani tas vars neietekmē, patiesībā vismaz pēdējo gadu tas mani neietekmē, vismaz tik ļoti kā agrāk. Bet es necietīšo to kā viņa rīkojas. To kas un kā es jums nestāstīšu tas tik un tā neko nemainīs.

Tagad viņas apziņa vai ļoti iespējams zemapziņa jūtas par visu mazliet vainīga, bet ziniet man vienalga. Nekas no viņas mani vars tā īsti neietekmē. Lai vai kā sestdien dators tika pārnests u viņas istabu un tad svētdien atkal pārnests uz manējo un es (laik kāda arī idiote es arī būtu, es tomēr nesaprotu kā man tas izdevās) pēc nepilnas nedēļas atkal pazaudēju savu jauno telefonu. Bļāviens, nepagāja pat nedēļa un man telefona vairāk nav!

Šodien uzvilku aizvēsturisku melnu kleitu un devos uz skolu. Diena pat bija jauka, tomēr patīkamais tukšums ir pagājis un atkal sākas jauns vājprāta vilnis. Laipni lūdzu. (Un man atkal uzmācas tā sasodītā paranoja). !