šodien viss sāp. varbūt vienīgi dvesele nesāp. biju treniņā, lai varētu godam iet pec tam dzērienus malkot uz pilsētu. iesildīšanās fāzē pie kolēģa notika tādas puiseļu cīņas pa visu dzīvokli, kur uzplēsu vēl līdz galam nesadzijušo savainojumu uz plaukstas no pagājušās nedēļas pēdējās darba dienas. aizklumburējām līdz pilsētai, pa burgeram, kritušo gadāšana mājās un ta jau bija dzirdams AC/DC no tās būdas. Balss izbļauta ar pilnu atdevi pie tā AC/DC project vai tribute, lai nu kā viņus būtu modīgi vai pareizi saukt. vēlāk dāmas, runas, darbības. un nemanot pienāk rīts, kad ar Reini (ar kuru sabļaustījāmies jau pie AC/DC un kura DRUM tabaku es atļāvos visu vakaru diedelēt, jo paša bija beigusies) stāvam uz ielas. vienojamies par apgaidu pa visām Liepājas muzikālajām iestādēm. visas mūs pieviļ ar to, ka jau ciet. savādi, jo bija taču jau ganrīz gaiša sestiena. šķiramies ar vārdiem, ka tas, kurš pirmais satiek elina pasveicna viņu no otra.
tagad esmu pamodies. viss sāp - no treniņa, alkohola un izdarībām. Un atklāts ir jautājums par šodienas iespējamajām izdarībām.